Ceturtdiena,
2020.gada
1.oktobris
Pilsētā
113616

Rehabilitācijā galvenais kritērijs - slimnīcas īpašnieka statuss


Apskatīt komentārus (0)


12.09.2020

Rodas iespaids, ka Veselības ministrijas galvenais mērķis nav pacientu veselība, bet gan piešķirt naudu valsts slimnīcām 

 

 

Guna Vilnīte 

 

 

Publicitātes foto 

 


Cilvēki, kas paši vai kuru tuvinieki ir pieredzējuši infarktu, insultu vai smagas traumas, labi zina, cik svarīgi ir saņemt medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumus laikus un nepieciešamajā apjomā. Viens no kūrorta, kāds jau vairāk kā simts gadus ir Jūrmalā, darbības virzieniem ir palīdzība tieši šādiem pacientiem.

 

 

Augusta sākumā Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdes darba kārtībā bija jautājums par slimnīcu tīkla reformu. Slimnīcu līmeņu reforma cita starpā paredz arī rehabilitācijas pakalpojumu sniegšanu slimnīcās, arī mazajās reģionālajās jeb otrā un trešā līmeņa slimnīcās. Par prioritāti šai jomā tiek deklarēts pakalpojuma tuvums pacienta dzīves vietai - jo pacients ir jāaizved pie speciālista un arī jāved mājās. Taču - vai ir pietiekami daudz speciālistu un pieredzes, lai šī it kā pareizā ideja realitātē sniegtu tiešām kvalitatīva pakalpojuma pieejamību? To deputāti neanalizēja.

 

 

Tāpēc "Jūrmalas Vārds" iztaujāja, kāda ir reālā situācija rehabilitācijas jomā un kā to vērtē Latvijā vienīgā privātā rehabilitācijas centra "Jaunķemeri" vadītāja Elīna Malkiela.


 

Kā būtu jābūt: iecere

 

 

"Tā ir normāla prakse, ka slimnīcas sniedz stacionāro agrīno rehabilitāciju. Atlase ir notikusi jau 2019.gadā. Mērķis bija tuvināt pakalpojumu pacientam un nodrošināt racionālu pakalpojuma pēctecību," stāsta E.Malkiela. Praksē tas nozīmētu, ka jebkurš pacients, kas nonāk ar akūtu stāvokli slimnīcā, saņem akūto palīdzību, diagnostiku un, ja pacientam ir funkcionēšanas traucējumi, viņu turpat uz vietas stacionārā izvērtē fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts, kurš sastāda rehabilitācijas plānu, un agrīnās rehabilitācijas pakalpojums sākas jau slimnīcā. 

 

 

E. Malkiela skaidro, ka piemēram, insulta pacients slimnīcā vispirms saņem neatliekamo palīdzību. Ja insulta sekas ir funkcionālie traucējumi, - piemēram, nekustas viena ķermeņa puse, varbūt ir runas traucējumi, - iesaistās slimnīcas rehabilitācijas dienests, kura speciālisti nāk pie šī pacienta un sāk ar viņu strādāt jau turpat insulta vienībā. Pēc tam pacients tiek pārvests uz neiroloģijas nodaļu, kur rehabilitācijas pakalpojumi turpinās. 

 

 

Kad pacientu izraksta no slimnīcas neiroloģijas nodaļas, tiek plānoti turpmākie rehabilitācijas pasākumi - atkarībā no tā, kādi ir viņa funkcionālie traucējumi.

 

 

Ja ārsti redz potenciālu rehabilitācijai, tas ir, redz, ka ir iespējams pakāpeniski mazināt funkcionālos traucējumus un atjaunot cilvēka darba spējas, tad viņam šo rehabilitāciju nozīmē, piemēram, dienas stacionārā. Tas var atrasties tai pašā slimnīcā vai arī citur.

 

 

Ja cilvēkam ir, piemēram, tikai runas traucējumi, tad viņam ir vajadzīgs tikai viens speciālists, un tad viņam var nozīmēt ambulatoru rehabilitāciju: tuvākajā poliklīnikā vizītes pie speciālista, šai gadījumā - audiologopēda.

 

 

Ja pacientam ir smagi kustību traucējumi un būs nepieciešami vairāku speciālistu pakalpojumi, tad vajadzīga stacionāra rehabilitācija. Ideālā variantā tai vajadzētu būt ir agrīnai - uzreiz pēc izrakstīšanas no neiroloģijas nodaļas pacientu pārved uz rehabilitācijas nodaļu vai rehabilitācijas gultām. Tad speciālistu komanda nāk pie viņa un divas, trīs, četras stundas dienā darbojas. Ja pēc šī posma pacienta stāvoklis uzlabojas, tad viņam jau der dienas stacionārs vai ambulatorā rehabilitācija, un viņš nonāk tur.

 

 

 Ja pēc stacionārās rehabilitācijas pacienta stāvoklis joprojām ir smags un viņam nepieciešami vairāku speciālistu pakalpojumi, tad rehabilitācijas pakalpojumus viņš var saņemt mājās, kas insulta pacientiem ir valsts finansēti trīs mēnešus pēc akūtā notikuma, un paralēli viņš tiek virzīts uz stacionāro rehabilitāciju, kas notiek, piemēram, NRC "Vaivari".

 

 

Šeit vietā paskaidrot: ir ārkārtīgi svarīgi, lai pacienti rehabilitācijas pakalpojumus saņemtu pēc iespējas drīzāk pēc pārciestās slimības vai traumas. "Ja tas ir insulta pacients, tad pirmos trīs mēnešus pēc insulta vajadzīgi ļoti intensīvi rehabilitācijas pakalpojumi, ja to atļauj veselības stāvoklis. Neiroplasticitāte* un smadzeņu spēja pārņemt zaudētās funkcijas ir vislielākā tieši pirmajos trīs mēnešos un līdz pusgadam. Pēc tam jau pavisam maz ko var sasniegt," tā E. Malkiela. Pēc šī laika posma jau pacientam paliek stabils defekts, kas var nozīmēt invaliditāti.

 

 

"Arī infarkta pacientam, kuram pēc palīdzības saņemšanas šķiet, ka viņš jau atkal jūtas labi, ir pakāpeniski jāattīsta slodzes tolerance - ja pirms infarkta cilvēks, piemēram, varēja noskriet maratonu, tad pēc tā uzreiz to nevar izdarīt. Tātad arī infarkta pacientiem šī agrīnā rehabilitācija ir ļoti svarīga."

 

 

Traumatoloģiskajiem un ortopēdiskajiem pacientiem savukārt ir jāizstrādā kustību apjoms. "Varbūt pacientam ir ielikta jauna gūža, bet saišu un muskuļu aparāts jau ir pieradis pie minimālas slodzes, un kustību apjoms nav labs, un, lai jaunā gūža darbotos labāk nekā vecā, rehabilitācija ir jāuzsāk uzreiz."

 


Kā notiek un nenotiek īstenībā

 

 

Taču šī, it kā labi iecerētā sistēma dzīvē izskatās citādi. Kādā apjomā cilvēks saņems pakalpojumu, diemžēl faktiski ir atkarīgs no tā, kur pacients nonāk pēc insulta. No slimnīcas, uz kuru pacientu aizved, ir atkarīgs ne vien tas, kādu pakalpojumu viņš saņem insulta sakarā, bet arī, kādu viņš vēlāk saņem rehabilitācijas pakalpojumu. "Manuprāt, tas robežojas ar nevienlīdzīgu attieksmi. Ja vienā vietā ir iespējams saņemt valsts garantētu medicīnisko aprūpi, tad kāpēc otrā vietā nav?" saka E. Malkiela. Viņa uzskata, ka rehabilitācijas jomu varētu glābt ne tikai rehabilitācijas pakalpojumu pieejamība reģionālajās slimnīcās, kur ir darba roku trūkums, bet profesionāli, zinoši vadīta sadarbība starp dažādām medicīnas iestādēm. "Lai sniegtu rehabilitācijas pakalpojumu, ir vajadzīga komanda. Un ir vajadzīga komanda ar pieredzi, tāpēc attīstīt šo pakalpojumu ir gana grūti. Nav tā, ka var vienā brīdī vienkārši uztaisīt rehabilitācijas nodaļu." Tai pat laikā rehabilitācijas speciālisti, kas strādā pašvaldību un privātajās iestādēs, netiek iesaistīti šajā valsts apmaksātajā stacionārās rehabilitācijas pakalpojumā. Piemēram, Līgatnē vai Tērvetē ir gan komanda, gan pieredze, un šīs agrākās sanatorijas ir veiksmīgi pārprofilējušās atbilstoši mūsdienu prasībām, taču - tās nav valsts iestādes, un tām nav ļauts sniegt valsts finansētus rehabilitācijas pakalpojumus. 

 

 

"Jā, pakalpojumu pieejamība ir svarīga, bet tāpec ir jābūt sadarbībai. Vai tiešām reģionālajā valsts slimnīcā ir jāveido no jauna rehabilitācijas nodaļa, ja nelielā attālumā no tās ir rehabilitācijas centrs?" Ierēdņu doma, izstrādājot šo koncepciju, bijusi: pacients ir jāaizved līdz pakalpojuma saņemšanas vietai un jāved atkal mājās, un, ja pacients ir gulošs, tad nepieciešams īpaši aprīkots transportlīdzeklis, kas rada papildus izmaksas tuviniekiem. "Es nezinu, vai rehabilitāciju var vērtēt tikai no šāda skatupunkta,"  saka E. Malkiela. "Tas pats notiek ar dienas stacionāriem, kas agrāk bija daudzmaz centralizēti, tagad atrodas slimnīcās un citās medicīnas iestādēs, lai vienuviet būtu vairāk pakalpojumu sniedzēju - lai pacients nav spiests no Jelgavas obligāti doties uz Tērveti, bet lai dienas centrs būtu tuvāk, piemēram, turpat Jelgavā. Tā kā doma jau ir laba."

 

 

Slikti ir tas, ka nauda neseko pacientam, kā arī tas, ka šādi, pakalpojuma pieejamību nosakot par galveno, ir mākslīgi ierobežots pakalpojuma sniedzēju loks. Nacionālais Veselības dienests valsts apmaksātu rehabilitācijas pakalpojumu sniegšanai izsludina iestāžu atlases procedūru, nosakot, ka drīkst pieteikties tikai šajos nosacījumos uzskaitītās iestādes - un tās visas ir valsts slimnīcas. Tādejādi pašvaldībām piederošas (piemēram, rehabilitācijas centrs "Līgatne")  un privātas (kā KRC "Jaunķemeri") nemaz nevar pieteikties šo pakalpojumu sniegšanai. Ne visas uzskaitītās slimnīcas spēj nodrošināt puslīdz kvalitatīvus rehabilitācijas pakalpojumus, bet uzskaitīto vidū nav gadu desmitiem strādājošo rehabilitācijas iestāžu, kas šīs pašas valsts politikas dēļ šobrīd ir vai nu privātas, vai pašvaldību īpašumā. Arī "Jaunķemeri" stacionārās rehabilitācijas atlasē nevarēja piedalīties, lai arī te ir vairāk kā 300 gultasvietu, plašs speciālistu loks un bagātīga pieredze."

 

 

Veidojas absurda situācija - pacientam var paveikties, ja viņš nonāk slimnīcā, kurā ir rehabilitācijas pakalpojums, vai nepaveikties, ja viņa dzīvesvietas tuvumā ir slimnīca, kura šo pakalpojumu nesniedz. 

 

 

Pirms pāris gadiem Veselības ministrija rīkoja atlasi, kur vienā atlasē bija dienas stacionāra pakalpojumu sniedzēji un stacionārā rehabilitācijas pakalpojuma sniedzēji (tas tobrīd bija jauns valsts apmaksāts pakalpojums - agrīnā stacionārā rehabilitācija). E. Malkiela: "Tur mēs ilgi un dikti cīnījāmies, uzstājām, ka atlase nav godīga, un izcīnījām, ka atlasi dienas stacionāriem atcēla. Stacionārās rehabilitācijas atlase palika, bet mēs tajā nedrīkstējām piedalīties. Man ir grūti spriest par valsts ieinteresētību rehabilitācijas jomā. Mums ir Vaivari, kas ir valsts nozīmes rehabilitācijas centrs un tam vienmēr tika un tiek veltīta vislielākā vērība (lasi - finanses - red. piez.)."

 

 

Kaut kādu apsvērumu dēļ valsts nekad pilnvērtīgi nav meklējusi atbalstu privāto rehabilitācijas pakalpojumu sniedzēju lokā, ja mēs runājam tieši par stacionāro pakalpojumu. Latvijas rehabilitācijas centri spēj sniegt kvalitatīvu multiprofesionālu stacionāro rehabilitācijas pakalpojumu, taču tos valsts ignorē.

 


* Neiroplasticitāte ir salīdzinoši nesen atklāts fenomens, kas, pretēji iepriekš pieņemtajam uzskatam par nervu šūnu neatjaunošanos, nosaka šo šūnu spēju atjaunoties un uzņemties papildu funkcijas.



Iesaki ziņu draugiem:

Izsaki savu viedokli!
     Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA



 

    

  

 

  

  

 

 

ŠEIT VAR NOPIRKT

LAIKRAKSTA

ELEKTRONISKO VERSIJU

 

(pdf):



JAUNĀKAIS LAIKRAKSTS

Laikrakstu arhīvs

Kur abonēt 

Kur nopirkt