Pirmdiena,
2020.gada
13.jūlijs
Pilsētā
112556

«Kovidpanika»: realitātes šķembas un melu monolīts


Apskatīt komentārus (0)


27.06.2020

Ārkārtējā situācija ir beigusies, lai gan pašreizējais stāvoklis no tās ne ar ko īpaši neatšķiras. Lielākajai daļai sabiedrības, izskatās, “nepieciešamie” ierobežojumi jau “iesēdušies galvās”, tāpēc pat par absurdākajām norisēm jautājumi netiek uzdoti – un, ja tomēr tiek uzdoti, tad netiek sadzirdēti. Tomēr šādas tādas šķembas sagrautā realitāte ir atstājusi. 

 

 

Dzintars Zaļūksnis

 

 

Infotop.lv

 

 

Globālā mērogā uzkurinātajās bailēs no koronavīrusa ir aizvadīts viss pavasaris un pienākusi vasara, bet vēl martā tā tika uzdota par atelpas brīdi –, jo pat propaganda atzina, ka šaušalu vīruss karstā laikā nolīdīšot ēnā atpūsties. Mani personīgi šobrīd visvairāk sajūsmina tas, ka tagad pat mūsu labieši, kuri bez jelkādas sabiedriskās kontroles veselus trīs mēnešus ir plunčājušies pa vietējās politikas sasmakušo dīķīti, tērējot gan nodokļu naudu, gan vēl aizņemoties no starptautiskajiem kreditoriem it kā divus, it kā visus četrus miljardus eiro, – pat šie labieši sākuši ierunāties par kolektīvo imunitāti, kura esot jāveicina, lai tiktu galā ar asinskārīgo vīrusu.

 

 

Protams, jūs nedzirdēsiet ne pušplēsta vārdiņa par to, ka tādā gadījumā trīs mēneši ir pavadīti bezjēgā – jo kolektīvā imunitāte nozīmē to, ka, metaforiski izsakoties, mums bija nevis jābēg no šā ripojošā akmens (un tieši to Krišjānis Arturs Kariņš, Ilze Viņķele un Jānis Reirs, piepalīdzot citiem kolēģiem, mums lika darīt), bet gan ātri sagatavoties un “pārlaist to pāri”.

 

 

Pat par spīti situācijas sirrealitātei Latvijas sabiedrība ir pierādījusi, ka tā kopumā spēj savākties. Taču isteblišmenta solītās brīnumvakcīnas nav [un nebūs]. Tas ir pirmais un galvenais iemesls, kāpēc rūpīgi slīpētajā melu monolītā iedrupušas stratēģiski svarīgas vietiņas.

 

 

Nu, kā tad ir ar to vakcīnu, cik ilgi to gaidīsim? Pacietība jūtami beidzas pat lētticīgākajai sabiedrības daļai. Ja šis gājiens izdevies, jāmaina visa melu stratēģija, jo baiļu režīms jāturpina, kamēr cilvēces mērogā veiktais sociāli antropoloģiskais eksperiments būs sniedzis atbildes uz pietiekami daudziem izvirzītajiem jautājumiem. Cik ļoti iespējams cilvēkus nobaidīt? Vai nāves baiļu ietekmē ļautiņi būs ar mieru ierobežot savas tiesības? Cik ļoti var ignorēt elementāru loģiku, lai cilvēki tomēr nepārstātu ticēt? Vai sabiedrība pati brīvprātīgi sevī uzturēs šo spriedzi un cik ilgi tas notiks? Cik liela sabiedrības daļa kalpos kā žandarmi nepaklausīgo nomierināšanā? Cik liela sabiedrības daļa vēl atcerēsies status ante (iepriekšējais stāvolis)? Kāda būs tā saukto intelektuāļu loma? – utt., u.tml.

 

 

Taču līdz šim nav dzirdēts pat mēģinājums atbildēt uz, manuprāt, Izcili svarīgo, ja ne vissvarīgāko jautājumu – kāpēc jaunais koronavīruss dažādās pasaules vietās atšķiras? Jo jautājums ir bīstams – no tā loģiski izriet nākamais, proti, vai Latvijas zinātne ir gatava izstrādāt pati savu, Latvijas apstākļos efektīvu pretlīdzekli? Latvijā kādreiz bija ļoti spēcīgi mikrobiologi. Vairāk nekā skaidrs, ka viņi gadu gadiem ir turēti bada maizē. Taču problēma patiesībā ir daudz radikālāka: vai nav tā, ka Latvijā iepotētā, Kārļa Šadurska izlolotā un Ilgas Šuplinskas turpinātā izglītības sistēma pati par sevi liedz mums pat cerēt jaunu mikrobiologu paaudzi?

 

 

Vienkāršāk sakot – pat ja no valdības aizņemtajiem miljardiem kaut pusprocentu tā atļautos piešķirt “Covid-19” pretlīdzekļa izstrādāšanai, vai Latvijā vairs būs, kas to reāli var dabūt gatavu?

 

 

Šobrīd izskatās, ka viena veida vakcīna nespēs pasargāt no “Covid-19” visā pasaulē. Visdrīzāk, katrai valstij tomēr būs vajadzīga sava, īpaša aktīvā viela. Šajā brīdī, protams, loģiskas grūtības rodas lielai daļai ar globālo vakcinēšanu un čipošanu saistīto sazvērestības teoriju. Tomēr beigsim nu ākstīties un atzīsim, ka “Covid-19” IR radniecīgs gripai un tikai ar vakcinēšanās palīdzību to NAV iespējams uzvarēt. Vienkārši nav iespējams – un viss!

 

 

Taču melu monolīts, lai arī ieplīsis, ir inerts. Tas nozīmē, ka mums var nākties visu vasaru ar asarām acīs vērot, kā agonijā raustās kultūra, viesmīlības industrija, sports un vienkāršas cilvēciskas attiecības.

 

 

Politiķi par to neuztraucas. Baidos, ka ir tieši pretēji – viņi ar klusām cerībām gaida kaut ko, kas ļautu izsludināt pandēmijas otro vilni. Notikumi Ķīnā rāda, ka kaut kas tāds varētu nākt, taču nesalīdzināmi mazākos apmēros nekā mēs jau esam pārdzīvojuši. Pārāk mazos, lai izraisītu jaunu, visaptverošu kovidpaniku.

 

 

Bet, ja panikas nebūs, nepateicīgie pilsoņi, kas zina, var atkal sagribēt bāzt degunus labiešu darīšanās.


Iesaki ziņu draugiem:

Izsaki savu viedokli!
     Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA



 

  

  

   

 

  

  

 

 

ŠEIT VAR NOPIRKT

LAIKRAKSTA

ELEKTRONISKO VERSIJU

 

(pdf):



JAUNĀKAIS LAIKRAKSTS

Laikrakstu arhīvs

Kur abonēt 

Kur nopirkt