Otrdiena,
2021.gada
20.aprīlis
Komentāri
116250

Par vārda brīvību bez cenzūras


Apskatīt komentārus (0)


12.03.2021

Pagājušajā nedēļā īstu sprādzienu sociālajos tīklos izraisīja Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis, Facebook publicējot “Jaunā Rīgas teātra septiņus ētiskos uzvedības noteikumus darbiniekiem un skatītājiem”. 

Atradās sociālā tīkla lietotāji, kuriem ieraksts nepatika, un pasūdzējās par to sociālā tīkla administrācijai. Ieraksts tika dzēsts, paziņojot tā autoram, ka viņa ieraksts satur “naida runu”. “Naida runa” ir postliberālo kreiso radikāļu lietots jēdziens, ar kuru tie apzīmē ikvienu “politnekorektu” izteikumu, faktiski jebko, kas neatbilst viņu uzskatiem.

 


A.Hermanis sociālajā tīklā Instagram 5. martā publicēja šādu ierakstu: “Šonakt facebukā ieliku svarīgu tekstu. No rīta tas tika dzēsts, jo kādi bija atkal sūdzējušies.
Tagad to pilnā garumā var izlasīt tikai www.jauns.lv un www.delfi.lv un www.puaro.lv
Cerams, kāds pārtulkos arī angļu un krievu valodā, jo turpinu iesākto tēmu par vārda brīvību teātrī un dzīvē.”

 

 


Cenzūras jautājumi sociālajos tīklos aktualizējās pēc tam, kad gan Facebook, gan Twitter bija “uz visiem laikiem” izdzēsis tobrīd vēl ASV prezidenta Donalda Trampa profilu, paziņojot, ka viņa viedoklis nesakrītot ar sociālā tīkla lietošanas noteikumiem. Pret tā saukto Big Tech (lielo korporāciju) piekopto cenzūru izteicās gan Vācijas kanclere Angela Merkele, gan Francijas prezidents Emanuels Makrons, paužot bažas par vārda brīvību. Jāatzīmē, ka vārda brīvība paredzēta gan  ANO Cilvēktiesību deklarācijā, gan daudzu valstu konstitūcijās, arī Latvijas Satversmē. 
“Jūrmalas Vārds” piedāvā saviem lasītājiem iepazīties ar Alvja Hermaņa Facebook publicētā (un sociālā tīkla administrācijas izdzēstā) ieraksta saturu.




JAUNĀ RĪGAS TEĀTRA SEPTIŅI ĒTISKIE UZVEDĪBAS NOTEIKUMI DARBINIEKIEM UN SKATĪTĀJIEM

 


Alvis Hermanis, JRT mākslinieciskais vadītājs

 

 

1. Mūsu teātrī ir atļauta runas brīvība bez jebkādiem ierobežojumiem.

 

 

2. Mūsu teātris un politkorektums nav savienojami. Jo teātra uzmanības objekts ir cilvēka pētniecība visās viņa izpausmēs. Ja mēs pieļausim parādīties tikai glītajai un kārtīgajai cilvēka dabas pusei, mēs nekad neuzzināsim itin neko par cilvēka noslēpumiem un bezdibeņiem, - kas ir tieši tas, kas mūs šai darbā un dzīvē interesē. Jo pārējais - ir vienkārši garlaicīgi un nav arī patiesība. Ja teātrī ienāk politkorektums, tad teātris ir jāslēdz ciet un mums visiem ir jāiet mājās.

 

 

3. Mūsu teātrī ir atļauts jokot par visu un bez jebkādiem ierobežojumiem. Ir atļauts stāstīt aizskarošas anekdotes bez jebkādiem ierobežojumiem. Ja cilvēks strādā teātrī vai nāk uz teātri kā skatītājs - viņam ir jāmācas pašam tikt galā ar situāciju, kurā kāds viņu ir vārdiski aizskāris vai aizvainojis viņa jūtas. Jo tā ir tikai viņa paša uztveres problēma un ne savādāk. Tas pieder pie dzīves un tas ir normāli - dzīvot starp citiem cilvēkiem, kuri neesi tu. Ja cilvēks ar šo netiek galā un ir pārāk vārīgs - ļoti rekomendējam izvairīties no teātra apmeklējuma. 4. Mūsu teātrī ir atļauts flirtēt un uzsākt romānus gan starp aktieriem, gan starp skatītājiem, gan visas citās kombinācijās. 5. Mūsu teātrī ir atļauts strādāt cilvēkiem ar visdažādākajiem politiskajiem uzskatiem. Jo dažādāki - jo labāk un interesantāk. 6. Mūsu teātrī ir atļauts ne tikai neslēpt un nekaunēties, bet arī nebaidīties runāt un atklāti strīdēties par saviem politiskajem uzskatiem. 7. Mūsu teātrī katram ir atļauts ticēt, ka viņa uzskati ir paši pareizākie. Lai Dievs jums stāv klāt.




Pēc dažām dienām Alvis Hermanis publicēja šādu komentāru augstāk publicētajiem noteikumiem.

Pēdējo dienu jandāliņš sakarā ar manis publiskotajiem Jaunā Rīgas teātra uzvedības noteikumiem ir radījis kaudzi interpretāciju šim tekstam. Daudzi prasa, lai es tos komentētu un paskaidrotu sīkāk.

 

 


Cilvēka daba nemainās un cilvēka sugu uzlabot ar dažādiem jauniem aizliegumiem, protams, ir bezcerīgi. Ir jau mēģināts. Pietiek arī piemēru, kad visinteliģentākie ļaudis pie zināmiem apstākļiem pāris dienu laikā nomet civilizācijas nastu un atgriežas dzīvnieku pasaulē. Cīņa starp gaišajiem un tumšajiem spēkiem notiek nevis ārpus, bet iekšpus katra no mums un cīņa rādās būs bezgalīga. Piemēram, rakstnieks Varlams Šalamovs pēc 20 pavadītajiem gadiem progresa būvētāju koncentrācijas nometnē atzinās, ka cilvēka seju ātri vien tur pazaudēja pilnīgi visi ieslodzītie. Izņēmums, starp citu, bija tikai - ticīgie. Kas interesanti.

 

 

Daži domā, ka mēs "eskimosiem gribam ietirgot sniegu". Ne gluži. Problēma pastāv. Ar dažiem mūsu aktieriem pēdējās dienās runājot, pēkšņi sapratām, ka daudzas no mūsu izrādēm, kuras uztaisījām pirms vairākiem gadiem, šodienas apstākļos vairs nebūtu iespējamas dēļ politkorektuma terora. Piemēram, Vilis Daudziņš atzina, ka izrāde “Vectēvs”, ar visiem tiem “žīdiem un neonacistiem” būtu stipri jārevidē. Māras Ķimeles “Otello”, kur Andris Keišs tiek pārkrāsots par nēģeri, šodien skaitās rasistisks noziegums, jo “blackface” aizliegums teātros vairs neļauj baltajiem atdarināt citas rases. Bet bez āfrikāņu konteksta šīs Šekspīra lugas kompozīcija vairs nedarbojas un ir bezjēdzīga. Sarakstu varētu turpināt. Tomēr pats ļaunākais, ka ir sākusies pašcenzūra, kad mēs paši esam sākuši raustīties.

 

 

Nobela prēmijas laureāts Kazuo Išiguro arī šais dienās runā par to pašu - viņš aicina jaunos rakstniekus nepadoties politkorektuma teroram un saglabāt savu domas un vārda brīvību. Mūsu teātrī šie noteikumi nav nekas jauns. Tie ir spēkā kopš 1997.gada, kopš esmu mākslinieciskais vadītājs. Tie vienkārši bija mūsu nerakstīti likumi, kuri nekad pat netika apspriesti vai apšaubīti. Šobrīd tos gribēju publiski atkārtot, lai visiem būtu skaidrs - jūs tur ārpusē varat darīt kā gribat, bet mūsu teātra teritorijā noteikumi paliks vecie. Sorrī. Ja kādam nepatīk, tā nav mūsu problēma.

 

 

Esat bijuši brīdināti, tad, lūdzu, - bez pretenzijām. Varat iet uz politkorektajiem teātriem.

 

 

Tas, ko mūsdienās sauc par liberālismu, protams, ir pilnīgs pretstats klasiskajam liberālismam. Pierādījums ir mūsu “manifests”. Izrādās, ka vārda brīvība apdraud demokrātiju. Aicinājums uz vārda brīvību tagad esot aicinājums uz naidu. Nu, sveiki! Toties mani oponenti soctīklos novēl man saslimt ar vēzi. Esam atbraukuši.

 

 

Par to, ka par šo visu ir arī citi viedokļi, piemēram, var pārliecināties, lasot publikācijas jaunizveidotajā interneta portālā www.telos.lv, kurā beidzot drīkst parādīties arī pretēji uzskati. Kultūrkapitāla fonda mafija šo portālu atteicās atbalstīt un nākamajā dienā pēc portāla dzimšanas tika nobloķēti sociālie konti tā autoram, pateicoties vietējiem “liberāļiem”, kuri to nemaz neslēpa un pat lepojās. Tāda situācija Latvijā ir uz šo brīdi.

 

 

Morālos kompasus arī mūsu teātrī neviens nav atcēlis. Manuprāt, manā manifestā svarīgākais ir pats pēdējais teikums. “Un lai Dievs jums stāv klāt”. Ar vai bez ironijas - up to you. Tur nu katram pašam jātiek ar to dievu skaidrībā. Piemēram, komunistus un mūsdienu kreisos vieno agresīvs ateisms un viņiem nav īsti nekad bijis nekādu iekšējo ētisko parametru. Varbūt tas arī ir iemesls tādam apjukumam un centībai visu laiku ieviest regulējošus aizliegumus un sodus tā vietā, lai ļautu cilvēkiem dzīvot savu dzīvi, kur cilvēki mācās sadzīvot viens ar otru dabiskā veidā. Starp citiem cilvēkiem, kuri, kā izrādās, neesi tu.

 

 

Mūsu teātrī pa šiem gadiem neviens noziegums vai kāds tamlīdzīgs ekscess nav noticis. Nav dzirdēts, ka kāds būtu arī psihiski traumēts. Toties ir bijis daudz dienesta romānu, kuru rezultātā ir piedzimuši pa šiem gadiem vismaz 20 bērnu, starp citu.

 

 

Vienīgais incidents-izņēmums bija pirms pāris gadiem, kad pārtraucām darba attiecības ar vienu režisoru (vīrieti), kurš nemācēja mēģināt izrādes nepazemojot sievietes (aktrises).

 

 

Kad tas atkārtojās jau trešo reizi, tad nolēmu, ka laikam pietiks. Citu konfliktu neatceros.

 

 

Sākot no 1993.gada, ar savām pirmajām izrādēm, es un Jaunais Rīgas teātris esam darījuši tik daudz Latvijas minoritāšu un sieviešu tiesību aizstāvībai, kā neviena cita mākslas organizācija šai valstī. Pirms 20 gadiem tam patiesi vajadzēja pilsonisku drosmi. Tas nebija tik vienkārši, pašsaprotami un finansiāli izdevīgi kā šodienas aktīvistiem tas liekas. Ar ziliem matiem toreiz bija par maz un toreiz par to runāt publiski bija pilnīgi un galīgi politnekorekti, ja kas. Žēl, ka tās paaudzes cilvēki, kuru tiesības mēs toreiz aizstāvējām, ir tik nepateicīgi, - tagad gļēvi klusē un negrib to atgādināt tiem, kuri šo vēsturi vienkārši nezina. Un atkal žēl, ka nav [Normunda] Naumaņa vai Andreja Žagara, kuri palīdzētu viņiem to atcerēties. Un vienīgā atbilde uz tagadējiem pārmetumiem par mūsu “iekļaujošajām vērtībām” ir - JRT iestudēto izrāžu saraksts 23 gadu garumā. Protams, ja jums vajag īstus pierādījumus, nevis tukšus vārdus ar visiem tiem “woke” bla bla bla.

 

 

Vēsture iet pa riņķi. Ir sajūta, ka plate visulaik pārlec. Cenzūra un pašcenzūra jau ir - “deja vū”. Nu jau paliek garlaicīgi.

 

 

Nezinu, kuri te tagad tie liberāļi un kuri tie konservatori. Par tām definīcijām atkal varētu pastrīdēties. Drīzāk es abas grupas iedalītu - veselā saprāta piekritēji un tie, kuri, pārvarot sarežģītus šķēršļus, ir ceļā uz to. Viņiem tikai garāks tas ceļš sanāks - ar apvadceļiem visādiem un bedrēm, kur sanāk pa ceļam iemaukties. Bet gan jau tiks laukā.

 

 

Protams, mākslai nav it nekādu robežu. Vispār nekādu. Bet katrs jau pats nes personīgi atbildību par sekām. Es, piemēram, uzskatu, ka izrādes laikā mēs varam ķēzīties bez bremzēm. Bet izrādei ejot uz beigām, mums pašiem tas viss jāsatīra, lai skatītājs aiziet mājās bez mūsu tarakāniem. Tas pats jebkurā sarunā vai cilvēciskā satiksmē. Katrs pats lai tiek ar to galā. Bez visādiem pieskatītājiem, vēlams. Savā starpā varat ņemties, bet mums, lūdzu, nekrītiet vairs uz nerviem.

 

 

Šie septiņi noteikumi bija daļa no manas mākslinieciskās programmas, kad 1997.gadā uzņēmos Jaunā Rīgas teātra vadīšanu un uzaicināju pārējos. Tā ir bāze visam, ko esam līdz šim darījuši. Tā nav nekāda darba drošības instrukcija, par kuru jāparakstās visiem darbiniekiem vai apmeklētājiem. Šie septiņi noteikumi - tas jau arī ir tas Jaunais Rīgas teātris kopā ar visiem aktieriem un citiem darbiniekiem.

 

 

Kas attiecas uz mūsu teātra auditoriju jeb - mūsu skatītāju “prātiem” - es to noformulētu sekojoši:

 

 

Jaunais Rīgas teātris ir vieta tiem, kuriem nepatīk, ka viņu vietā domā kāds cits.

Iesaki ziņu draugiem:

Izsaki savu viedokli!
     Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA



 

    

 

  

 

 

  

 

ŠEIT VAR NOPIRKT

LAIKRAKSTA

ELEKTRONISKO VERSIJU

 

(pdf):



JAUNĀKAIS LAIKRAKSTS

Laikrakstu arhīvs

Kur abonēt 

Kur nopirkt