Otrdiena,
2021.gada
20.aprīlis
Komentāri
114650

Ja tiešām vēlies ietekmēt notiekošo, ir jāstājas partijā


Apskatīt komentārus (1)


27.10.2020

Aiga Aizpuriete-Balode: “Pragmatiski domājoši cilvēki mūsdienās ir vērtība” 

 

 

Guna Vilnīte

 

 

Foto no privātā arhīva

 

 

Aiga Aizpuriete-Balode tapa pazīstama plašai sabiedrībai pēc skandāla Jaunajā konservatīvajā partijā, kad drīz pēc Saeimas vēlēšanām kopā ar apmēram 50 domubiedriem pameta šo partiju un sāka sociālajos tīklos rakstīt par notikušo. "Jūrmalas Vārds" viņu aicināja uz sarunu pēc viedokļa publikācijas portālā Puaro, kurā viņa skaidri pauda nodomu turpināt darboties politikā. Iepazīstinām ar šo sarunu savus lasītājus.

 


Jūs piederat pie tiem cilvēkiem, kuri pēdējā laikā ir ļoti strauji kļuvuši publiski pazīstami tieši pateicoties savai drosmei runāt, neklusēt.

 

 

Man grūti komentēt, vai tieši pēdējā laikā... Sociālie tīkli dod iespēju nodot šīs ziņas plašākam lokam. 

 

 

Es no augstskolas laikiem strādāju Latvijas TV, esmu radusi būt publiska persona - ja to tā var nosaukt. LTV dažādos sastāvos veidojām raidījumus Kultūras raidījumu redakcijā. Toreiz, protams, sociālo tīklu nebija, un to, kas mums bija sakāms, mēs mēģinājām pateikt caur raidījumiem. Piemēram, bija tāds raidījums "Popkultūras akadēmija". Tā es sāku. Vadīju raidījumu "Kā bankā", arī ļoti sen. Tas bija Latvijas bankas raidījums par finansēm. Tad mani ļoti interesēja bankas, tur es arī nokļuvu uzreiz pēc augstskolas. Tur es ļoti centīgi mācījos un strādāju.

 

 

Strādājot komunikācijā, tu vienmēr esi tāds kā mazais ruporiņš. Es esmu tas bijusi lielos uzņēmumos, teiksim, rakstot SEB Bankas iekšējo avīzi, redaktoram ir iespēja pateikt kaut ko cilvēkiem arī no sevis. Protams, ka rakstīju oficiālās ziņas: kas notiek bankā, kas notiek finanšu grupā, bet vienmēr tev ir tas mazais redaktora vārds. Man jau toreiz patika tā iespēja uzrunāt cilvēkus. Šobrīd varbūt tas ir asāk vai pamanāmāk saistībā ar politiku, - tas jā.

 


Pēdējo divu gadu laikā jūs uzrunājāt plašāku auditoriju.

 

 

Tas varētu teikt, nejauši notika - saistībā ar situāciju partijā, kurā es strādāju pirms diviem gadiem. Tā kā es strādāju uz Saeimas vēlēšanu kampaņu, tad tas gribot negribot kļuva ļoti publiski.

 


Kā jūs izlēmāt iesaistīties politikā?

 

 

Tas laikam arī notika pietiekami nejauši. Mani paaicināja Andris Vilks 2011. gadā strādāt savā birojā, viņš zināja mani no bankas. Tad es nebiju saistīta ar politiku, bet viņš mani paaicināja, jo vajadzēja [kādu], kas veic ikdienas darbu. 

 

 

Es atceros pavasari, kad es tur sāku strādāt - tad vēl nebija pat nojautas, ka tajā vasarā Valsts prezidents Zatlers atlaidīs Saeimu. Komunikācijā, protams, tu palīdzi savam vadītājam nodot šīs ziņas tālāk - "un nekādas politikas".  Tolaik es nebija nevienā partijā. Tā es tur sāku strādāt, nepagāja ne pāris mēneši, tad Zatlera kungs atlaida Saeimu, un šī politika vairāk vai mazāk pieslēdzās [manam darbam]. Tas vairs nebija tāds ikdienas darbs. Lai gan ministrs, nenoliedzami, ir politiska figūra, bet ikdienas darbs ir viena lieta, bet priekšvēlēšanu darbs ir gluži kaut kas cits. Es biju ļoti nesagatavota tam, ka tiku iemesta priekšvēlēšanu laika publiskajās aktivitātēs. Biju spiesta mācīties. 

 


Kā nonācāt līdz JKP?

 

 

Tā nenoliedzami bija kļūda - iestāties šajā partijā. Es iestājos 2018. gada pavasarī, jo man šķita, ka, esot tik ilgi diezgan tuvu politikai, strādājot dažādos amatos un dažādās iestādēs, dažādos laika periodos... Te uzeiz jāpiemin, ka ne no viena darba neesmu aizgājusi prom pati vai savas vainas dēļ. Bija tā, ka saistībā ar ekonomisko situāciju valstī bankas vērās ciet viena pēc otras. Pietiekami ilgu periodu strādāju SEB Bankā, pēc tam Parex bankā, kā arī Unicredit bankā, kura vienkārši aizgāja no Latvijas tirgus. Un tad atkal Eiropas Savienības fondu finansētā projektā, kurš arī bija terminēts un vienkārši beidzās. Bet tie septiņi gadi - no 2011. gada līdz 2018. gadam, kad strādāju dažādās valsts pārvaldes pozīcijās, lika saprast, ka, ja tiešām vēlos ietekmēt šo procesu, kurš manā izpratnē bija varbūt nepietiekami kvalitatīvs - ļoti daudzos aspektos - tad ir jāstājas partijā. Tieši tajā brīdī tas politiskais spektrs bija tāds, ka, ņemot vērā manu ideoloģisko izpratni, piederības sajūtu, kas ir diezgan tuvu modernam konservatīvismam. Atceros, ka Alvis Hermanis bija izteicies, ka modernajam konservatīvismam ir nākotne, un tā. Es tam tiešām ticēju. Savukārt par to organizāciju kā tādu es praktiski neko daudz nezināju. Tas varbūt arī ir tas lielais pārpratuma iemesls - jo, neesot tuvumā, tu pat nojaust nevari, kā tas notiek, un kas notiek. Tīri pēc ideoloģiskas izvēles es tur iestājos.

 

 

JKP, šķiet, bija radusies 2014. gadā, bet tad viņi nekur netika, un tad, kad atnāca šie eks-KNAB cilvēki, ar tādu ļoti lielu publicitāti un to publicitāti, kas viņiem bija iepriekšējā laikā, - Juta Strīķei varbūt vairāk, jo viņa gadiem, gadiem bija [redzama] TV saistībā ar savu darbu. Un tas šo partiju uzreiz pacēla tā, ka tā pirmoreiz iekļuva Saeimā.

 


Domāju, ka sākotnēji ļoti daudziem cilvēkiem par JKP bija ilūzijas, tīri nosaukuma un tās vīzijas dēļ - šķita, ka tiešām top jauns, daudzsološs konservatīvs spēks.

 

 

Šie cilvēki nebija tam gatavi, ziniet, kā es teiktu - tur patiesībā varēja izveidoties normāla partija. Jo tiešām daudzi saprātīgi domājoši cilvēki reģionos, - es atceros, tur bija Rojā uzņēmēji, kuri arī brauca un pēc tam bija neizpratnē - nu kāpēc tā?- iestājās tieši ar tādu domu - veidosim [konservatīvu partiju].  Manuprāt, vispār ir apsveicami, ka rodas jaunas partijas - normāls demokrātijas process. Bet tie cilvēki, kas bija JKP vadībā, to visu vienkārši nogrāva. Es nebaidos šī vārda. Jo tas, kā viņi sāka rīkoties uzreiz pēc vēlēšanām, kad viņi pirmoreiz dzīvē bija iekļuvuši Saeimā, tas ir prātam neaptverami. To par nevar komentēt nopietni. Es pat nerunāju par to, kas ir izdarīts, šobrīd esot amatos, - tur var vērtēt. Teiksim, Satiksmes ministra darbību - tur būs kaut kādi rezultāti, kurus mēs vēl tikai redzēsim. Viens ir ostu stāsts, tad ir Latvijas Dzelceļš, kurā, es saprotu, ir milzīgas problēmas, kuras varbūt vēl pat nav redzamas.  Bet tas, ko šie cilvēki izdarīja - viņi šo organizāciju iznīcināja kā potenciālu politisku partiju ļoti ātri, pāris mēnešu laikā.

 


No malas raugoties un nezinot, kas notiek Saeimā, diemžēl ir iespaids, ka JKP ir cilvēki, kuri iekļūšanu Saeimā izmanto tīri kādu savu personisko mērķu sasniegšanai.

 

 

Pilnībā piekrītu. Tas, ka viņi ir pievīluši savus vēlētājus, ir tikai viena puse. Otra puse ir tā, ka viņi ir pievīluši arī savus partijas biedrus. Jo tie cilvēki, kas kārtīgi strādāja uz to, lai šie daži cilvēki iekļūtu Saeimā, tika - es nezinu, vai tas būs īstais vārds - rupjā formā izmantoti un pievilti, jo tas, kas sāka notikt pēc vēlēšanām... Nu, piemēram, mums visiem lika parakstīties, ka - neatceros pat, kā tas papīrs bija nosaukts - bija kaut kāds iekšējais ētikas kodekss, kur viens no punktiem bija, ka kļūstot par deputātu, mēs pieņemsim darbā partijas biedrus. Respektīvi, par palīgiem utt. Man tas neliekas tik būtiski - jo tur atkal ir gara saruna, vai ministrs vai deputāts palīgus var izvēlēties pēc sava ieskata - bet šai partijā bija tāds uzstādījums. Viņi to pārkāpa vienkārši momentā. Jo pēc iekļūšanas Saeimā izrādījās, ka ir kaut kāda cilvēku grupa, bijušie KNAB cilvēki, kas gaidīja aiz durvīm, bet kuri nebija redzami priekšvēlēšanu laikā. Viņi nekandidēja, viņus nekur nerādīja, bet, tiklīdz JKP iekļuva Saeimā, vienkārši atnāca 9-15 cilvēki, kurus partijā neviens nebija redzējis, un visi sāka strādāt Saeimā. Nu jau vairāki ir aizbēguši, zinu vismaz divus, kuri aizgāja ar tekstu, ka "tur strādāt nav iespējams", un tas droši vien arī nav pārsteigums. Bet tas pirmais brīdis bija tāds, kad pieņēma šos cilvēkus - lai arī partijas biedri, kuri jau vairākus gadus bija partijā, ar normāliem CV, arī gribēja piedalīties. Tas nav stāsts par amatiem. Deputāta palīga alga ir laikam 600 EUR. Ja viņi iznāktu un teiktu: šī ir mūsu komanda, lūdzu, ievēliet!  - tas būtu godīgi. Bet viņi iznāca ar vieniem cilvēkiem, teica - šī ir mūsu komanda, lūdzu, ievēliet!, tad viņi šos cilvēkus pastūma malā un paņēma pilnīgi citu komandu, kuru neviens nebija redzējis, par kuru neviens nebija vēlējis. Jautājumu iekšpusē jau bija daudz - arī par to, kas tie ir par cilvēkiem. Tas jau bija pirmais apmāns. Taču tas vien droši vien nebūtu iemesls, lai es aizietu no partijas. 

 

 

Tai brīdī rupjā veidā, ļoti aroganti - notika stāsts par izslēgto valdes locekli. Partijas valdes locekle, kura ir ievēlēta [partijas] kongresā, kuru cienīja un, visticamāk, viņa būtu pārvēlēta, vienā dienā vienkārši atslēdza no valdes e-pasta, no IT. Pirmajā brīdī šķiet: tā nevar būt! Tai brīdī es biju principā vienojusies ar Dagmāru [Beitneri-Le Gallu], ka es vadīšu viņas biroju, un tur jau biju nostrādājusi vienu dienu, un tad [notiek kaut kas tāds]. Kā vispār var pirms [partijas] kongresa izstumt valdes locekli? Sākumā visi tā arī runāja: nu tā taču nevar būt. Bet pēc tam apklusa. Mēs aizgājām kādi 50 cilvēki prom - kopā ar Ingu Gluzdu, pret kuru šis tika izdarīts. Ko tiem pārējiem izdarīja, es nezinu, kāpēc viņi apklusa. Saeimas deputāti, kuri ir devuši zvērestu un nezin ko tur vēl, - visiem pēkšņi viss bija kārtībā. Es atceros, kā Linda Ozola, JKP Rīgas mēra kandidāte, tagad Rīgas vicemēre, sākumā teica: "Nē, Aiga, tā nevar būt; mēs noskaidrosim." Noskaidroja un apklusa. 

 


Ir labi zināmi daudzi piemēri, kad amatpersonas, sabiedrībā zināmus cilvēkus mediji ļoti ātri pataisa par neko, iznīcinot viņu reputāciju, vienkārši ņirgājoties par viņiem. Vai jums nav bail?

 

 

Protams, nē. Es neieņemu nekādu ietekmīgu amatu, man nav lielu naudas līdzekļu. Man nekā nav, lai baidītos. Ja es būtu kādā amatā, tad es droši vien domātu. 

 

 

Jūs ļoti labi pateicāt, ka mediji var pataisīt cilvēku par neko - protams, ka tā. Noteikti var. Bet mani fascinē, ka Latvijā to dara ļoti zemā līmenī.

 

 

Es strādāju komunikācijā, un zinu, ka ir baltais PR un ir melnais PR. Paldies Dievam, man nekad nav nācies nodarboties ar to otro. Protams, es zinu, ka ir cilvēki, kas gandrīz uz to tikai specializējas. Melnais PR - tie ir dažādi kompromati, sadomāti vai īsti. Gaišā puse tam ir, ka sabiedrība drusku aug. Un man šķiet, ka tik vienkāši vairs nevar. Tiklīdz šīs shēmas tiek ieslēgtas, pretējai pusei ir iespēja paskaidrot. Protams, tas var ietekmēt vēlēšanu rezultātu. Var panākt to, ka perspektīvs politiķis netiek ievēlēts kaut kādu pilnīgu muļķību dēļ.

 


Portālā Puaro jūs izsakāt domu par turpmāko darbošanos politikā.

 

 

ZZS un Reģionu apvienība ir tās partijas, kurās varētu iestāties. Tas vien, ka Zaļā partija darbojas jau 30 gadus, tas vien jau kaut ko pierāda. Arī Nacionālā Apvienība ir viena no vecākajām partijām. Var būt kļūdas, var būt kāpieni un kritieni, bet ja partija ir izturējusi tikpat ilgi, cik atjaunotā Latvijas valsts, tas laikam pierāda kaut kādu kvalitāti.

 

 

Cits jautājums, ka man nav tīri personīgi bijusi saskarsme. Es nespēju būt galēji liberāla - tāpēc es vienkārši neizskatu šādu variantu, lai gan arī šajās partijās, visticamāk, ir brīnišķīgi cilvēki.

 

 

Bet par Zaļo partiju, LRA un Nacionālo apvienību minēju tāpēc, ka tajās visvairāk koncentrējušies pragmatiski domājoši cilvēki. Mūsdienās tā ir vērtība! Tas tiešām šobrīd Latvijai ir vajadzīgs. Cilvēki, kuri reģionos uz vietas redz reālo dzīvi, nevis dzīvo ekseļa tabulās vai Briseles vārdu konstrukcijās, vārdu savienojumos, kuri ir izvērsti uz trīs lapām, tā arī neko nepasakot. Šīs partijas - tā ir vērtība. 

 

 

Kas JKP pietrūka? Viņiem nav nodaļu novados.  Viņi raksta mājaslapā - "mums tur ir nodaļa", bet es zinu, ka tur ir divarpus cilvēki. Īstenībā tikai skaitās.

 

 

Tagad atkal radīsies jaunas partijas... Es pieļauju, kādas divas jau ir pieteiktas? Vienu ir pieteicis Aldis Gobzems, otra - no Saskaņas atšķēlušies cilvēki - Vjačeslavs Dombrovskis un Ļubova Švecova. Pierādījums tam, cik mums jocīgas bijušas  iepriekšējās Saeimas vēlēšanas - ar visu to populismu - cik mums šobrīd Saeimā ir neatkarīgie deputāti. Man šķiet, arī tā vēl nav bijis –  nu jau 12 neatkarīgie deputāti, vesela frakcija. Vienotībai ir astoņi deputāti, un viņi vada valdību! Saeima ir ļoti sašķelta, fragmentēta. Tas var ļoti dažādi beigties.

 

 

Droši vien visām partijām, kuras jebkad kaut ko ir darījušas, var atrast kļūdu kļūdas. Jo, ja tu dari, tad ir arī kļūdas. Bet tomēr ir fundamentālas atšķirības. Ja JKP būtu tikai tās kļūdas, ko šobrīd pieļauj ministri... Piemēram, izglītības ministres darbu es vērtēju abosolūti negatīvi. Bet es pat nerunāju par kļūdām - manā izpratnē JKP vispār nav partija. Līdzīgi kā KPV šobrīd. Un tur jau tas rezultāts ir diezgan skaidrs.

 

 

Ja politisks spēks nonāk Saieimā, balstoties uz kaut kādiem līderiem, un nākamajā dienā tos vispār izmet no partijas - kas tas vispār ir?... Var kritizēt Aldi Gobzemu, bet tomēr viņš bija KPV premjera kandidāts!  Kā tas tā sanāca, ka viņu izmeta?... Un tad kas tie ir, kas ir Saeimā - vai tā vispār vēl ir tā pati partija?.. Iznāk, palicis tikai nosaukums. Bet partija jau nav nosaukums un logo, partija tomēr ir cilvēki. ZZS vai Reģionu apvienībā nav redzamas tik straujas līderu nomaiņas... Es nesaku, ka jābūt trīsdesmit gadus partijas vadībā tiem pašiem cilvēkiem, - bet ka viena mēneša laikā partija kļūst par pilnīgi citu orgaizāciju... 

 

 

Vienotība šobrīd ir ļoti stabila partija ar visu to, ka gandrīz neiekļuva Saeimā. Kas ir pārsteidzoši.

 


Pārsteidzoši, manuprāt, ir tas, ka viņi tur iekļuva.

 

 

Jā, reitings viņiem bija 4,5 vēl neilgi pirms Saeimas vēlēšanām.

 


Es domāju, ka ZZS viņiem iedeva trumpjus ar savu vēlēšanu kampaņu...

 

 

Kaut kāds faktoru kopums sakrita uz iepriekšējām Saimas vēlēšanām. Bet nu rezultātu mēs tagad baudām visi. Es uzskatu, ka ZZS bija jābūt valdībā - vienkārši pēc demokrātijas loģikas, jo par viņiem nobalsoja - pirmkārt, vairāk kā par Vienotību, sāksim jau ar to. Bet tas bija JKP uzstādījums, ultimāts. Cilvēki, kuriem manā izpratnē vispār nebija jābūt Saeimā, jo viņi tur iekļuva ar meliem, - viņi noteica to, kada būs valdība. Kādēļ?! Nevis vēlētāju viedoklis, nevis procents, kas nobalsoja par partiju. [Pēc vēlēšanām] tas bija pirmais lielais šoks, ka JKP pateica: ar tiem (ZZS) mēs vispār nerunāsim! Tobrīd vēl biju partijas biedre, un man bija jautājums: kā, bet par viņiem jau arī nobalsoja! JKP iekspusē jau bija attieksme tāda, ka visi pārējie ir sliktie -  arī "Attīstībai/Par!" Nu, ja visi ir sliktie, tad kāpēc tos vienus "sliktos" drīkst uzaicināt uz valdības veidošanas sarunām, bet otrus "sliktos" nedrīkst? Notiekošajā vispār nebija loģikas. Nevis ar kaut kādu saprotamu skaidrojumu, kāpēc ir tā, bet "vienkārši mēs pateicām, ka tā būs, un viss". Sekas visa valsts un sabiedrība tagad baudām.

 


Mēs pašreizējā valdībā redzam cilvēkus arī no citām partijām, kurus vēlētāji jau vairākkārt izsvītrojuši no sarakstiem, bet tas viņiem nav traucējis kļūt par ministriem.  

 

 

Jaunajām partijām tas kandidātu saraksts bija ļoti īss. Arī "Attīstībai/Par!" vienkārši nebija cilvēka, ko piedāvāt veselības ministra amatam. Ja viņiem būtu īstas kompetences, viņi varbūt neriskētu ar savu reputāciju, liekot tur izsvītrotu cilvēku.

 

 

Mēs tagad varam teikt, ka JKP rīkojās jocīgi valdības veidošanas procesā, bet kur tad bija visi parējie? Visiem pārējiem bija jāpasaka, ka nebūs te nekādu ultimātu! Raivis Dzintars to kaut kādā mērā pateica - viņš uzskatīja, ka valdība ir jāveido visām partijām, kas ievēlētas Saeimā. Lielākās frakcijas visas vienojās, ka Saskaņu [valdībā] neņems, bet tad vismaz pārējām bija jāstrādā kopā. 

 

 

Iznāk, ka JKP nošantažēja koalīcijas partnerus, bet kur bija Vienotība, kur bija "Attīstībai/Par!"? Tagad paši pa kaktiem čīkst, cik viņiem grūti ir strādāt. Tas gan arī ir publiski pateikts, cik viņiem grūti strādāt ar tādu partneri. Bet paši taču pakļāvāties šī jocīgā partnera šantāžai! 

 


Man šķiet, ka ZZS mazliet iekrita eiforijā par izstrādāto nodokļu reformu. Tas tiešām bija grandiozs projekts, kas būtu varējis kļūt par pagrieziena punktu Latvijas ekonomikai. Diemžēl viņi atļāva Vienotībai to izgāzt, piekāpjoties ļoti būtiskos jautājumos.

 

 

Tur tā lielā kļūda bija tā, ka viņi mēģināja pasargāt Vienotību kā koalīcijas partneri. Iespējams, ka tai brīdī šķita, ka nevajag strīdēties, nostādāja vēlme "labāk pa labam".  Diemžēl tie, kuri spēlē negodīgi, šādās situācijās vinnē.

 

 

Māris Kučinskis jau bija devis rīkojumu savam ekonomikas ministram Arvilam Ašerādenam likvidēt OIK, bet tas netika izdarīts. Vienkārši ZZS par to skaļi neklaigāja. Varbūt Kučinskim vajadzēja atlaist Ašerādenu? 

 

 

Bet šajā Saeimā jaunās partijas iejāja ar šādu saukli - ka tūlīt likvidēs OIK. 

 


Tās bija ļoti rupjas komunikācijas kļūdas.

 

 

Kļūdas ir viens, bet nevar jau vienmēr paredzēt, kā tās izvērtīsies, kā tas izskatīsies no malas. Ar visiem vienmēr plēsties arī nav labi...

 

 

Jā, nu populisma laikmets tāds ir. Bet man šķiet, ka ilgtermiņā tomēr cilvēki sapratīs, kurš ir darītājs, kurš ne. Jautājums tikai, vai tad nebūs par vēlu.


Iesaki ziņu draugiem:

Izsaki savu viedokli!
     Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA



 

    

 

  

 

 

  

 

ŠEIT VAR NOPIRKT

LAIKRAKSTA

ELEKTRONISKO VERSIJU

 

(pdf):



JAUNĀKAIS LAIKRAKSTS

Laikrakstu arhīvs

Kur abonēt 

Kur nopirkt