Otrdiena,
2021.gada
20.aprīlis
Komentāri
113846

Baltu vienības diena – vai 21. gadsimtā vēl jāturas pie izgudrotiem mītiem?


Apskatīt komentārus (3)


30.09.2020

Šonedēļ ārlietu un citi ministri, kā arī Saeimas priekšsēdētāja I. Mūrniece publiski izpaudās ar apsveikumiem tā saucamajā Baltu vienības dienā. Par to, ka Saules kauja nebūt nebija tāda, kādu to mēģina mums publiski pasniegt, zina daudzi, kas kaut cik nebūt interesējas par mūsu vēsturi. Tāpēc publicējam oficiālā valsts portāla lvportals.lv pubicēto komentāru par šo “baltu vienotību” pirms daudziem gadu simteņiem. Šķiet, ka kas līdzīgs darbojas joprojām – it kā vienoti, bet ja kādiem “briseles kungiem” vajadzēs, vietējie “virsaiši” darbosies dažādās frontes pusēs pēc savas orientācijas vadīti. Zaudētāji joprojām esam mēs pasši – parastie baltu ļautiņi.

 

“Jūrmalas Vārda” redakcija 

 

 

Kopš 2000. gada Latvijā un Lietuvā par oficiālu atceres un atzīmējamu dienu ir noteikts 22. septembris jeb Baltu vienības diena. Lai gan šo svētku pamatideja – Lietuvas, Latvijas un to iedzīvotāju savstarpēju attiecību stiprināšana – ir vērtējama pozitīvi, Baltu vienības dienas saturs izraisa kritiku un smīkņāšanu, jo īpaši no vēsturnieku puses. Šī kritika pamatā ir centrēta uz šajā dienā pieminētā notikuma – 1236. gada septembrī notikušās Saules kaujas – atbilstību baltu vienotības ideālam.  

 


Kārlis Sils, www.lvportals.lv



Saules kaujas vēsturiskais fons

 

 

Pirms sīkāk aplūkot ar Baltu vienības dienu saistītos kritiskos punktus, jāsāk ar īsu Saules kaujas vēstures izklāstu. Pēc veiksmīgajiem iekarojumiem 13. gadsimta sākumā krusta karotāju panākumi Austrumbaltijas reģionā bija apsīkuši. Lai gan šo apsīkumu izraisīja dažādu apstākļu kopums, var izdalīt divus nozīmīgākos faktorus. Pirmkārt, šajā periodā bija saasinājies konflikts starp Vācu Svētās Romas impērijas imperatoru Frederiku II un pāvestu Gregoriju IX. Domstarpību rezultātā samazinājās finansējums, morālais atbalsts un jaunu karotāju pieplūdums, un institūcijas Livonijā (bīskapijas, Zobenbrāļu ordenis un Rīgas pilsēta) bija spiestas veltīt savu laiku un enerģiju politiskiem manevriem, nevis krusta karu turpināšanai.

 

 

Otrkārt, krusta karotājiem bija izdevies iekarot visas vieglāk pakļaujamās zemes – piekrastes teritorijas, salas un lielo upju (Daugavas, Gaujas, Lielupes, Pērnavas) ielejas. Karus pret pagāniem varēja turpināt, vien iebrūkot purvainajās žemaišu un lietuviešu apdzīvotajās zemēs, kuras atradās samērā tālu no nozīmīgākajiem atbalsta punktiem.

 

 

Savu uzmanību Livonijai pāvests Gregorijs IX pievērsa 1236. gada sākumā, kad februāra mēnesī izdeva bullu par krusta kara organizēšanu pret lietuviešiem, aicinot šajā karā iesaistīties dižciltīgos no dažādiem Vācu Sv. Romas impērijas reģioniem. Aicinājumam atsaucās vairāki bruņinieki (precīzs skaits nav zināms), kuri vasaras sākumā devās uz Rīgu. Tur šie bruņinieki panāca, ka Zobenbrāļu ordeņa mestrs Folkvins sapulcina iebrukumam paredzētu armiju trīs tūkstoš vīru sastāvā (šim periodam un reģionam samērā liela armija). Šis karaspēks sastāvēja no iepriekš minētajiem bruņiniekiem, ordeņa brāļiem un pusbrāļiem, no Pleskavas kņazistes atsūtīta garnizona, kā arī vietējiem iedzīvotājiem – letgaļiem, līviem un igauņiem.

 


Letgaļi, igauņi un līvi pret žemaišiem un zemgaļiem

 

 

Vasaras beigās šis karaspēks devās karagājienā uz lietuviešu un žemaišu apdzīvotajām zemēm un septembra vidū pēc veiksmīgiem sirojumiem devās atpakaļ uz Rīgu. 21. septembrī pie kādas upes pārejas "Saules zemē" to pārsteidza žemaišu karaspēks, un nākamajā dienā norisinājās pati kauja, kuras rezultātā tika nogalināti gandrīz visi Zobenbrāļu ordeņa bruņinieki, bet citas vienības, kuras mēģināja atkāpties, pēc sakāves iznīcināja zemgaļu cilšu karavīri.

 

 

Aplūkojot mums zināmās liecības par Saules kauju, ir skaidri redzams, ka ar kauju saistītās norises un notikumi tās laikā nebūt neliecina par baltu vienotību. Abās pusēs kaujā piedalījās baltu cilšu karavīri (tāpat arī igauņi un līvi) un cīnījās viens pret otru. Tāpat skaidrs, ka nevienu no pusēm nevadīja romantiski ideāli par baltu vienotību, un ir ļoti apšaubāms, ka kādu no Saules kaujas dalībniekiem satrauca fakts, ka viņš nogalina vai aplaupa sev etnolingvistiski pietuvinātas grupas pārstāvi. Visticamāk, ka letgaļi, igauņi un līvi labprāt devās karagājienā uz lietuviešu un žemaišu zemēm, jo dalība šādā karagājienā ļāva iegūt bagātīgu kara laupījumu, mantas un vergus, kā arī deva iespēju atriebties lietuviešiem, kuri bieži siroja pašu letgaļu un līvu (dažkārt arī igauņu) zemēs.

 

 

Absurdi būtu arī aplūkot uzvarētāju – žemaišu un zemgaļu – rīcību kā motivētu ar mērķi iesaistīties vēsturiskā cīņā ar "ļaunajiem" vācu iekarotājiem. Lai gan ticams, ka atriebība spēlēja savu lomu uzbrukuma sagatavošanā, daudz svarīgāka motivācija šāda liela uzbrukuma organizēšanā (pēc mūsdienu aprēķiniem, kopumā žemaišu un zemgaļu vienībās kopā bija 4000 līdz 5000 karavīru), visticamāk, bija iespēja atņemt krusta karotājiem sirojumos iegūto mantu un pašiem sadalīt to savā starpā.

 


Etnisku kategoriju piemērošana viduslaikiem ir problemātiska

 

 

Viduslaiku vēstures kontekstā nevar runāt par kādu spēcīgu baltu (vai tikpat labi vācu, angļu vai franču) identitāti. Šī perioda cilvēks, pirmkārt, sevi identificēja kā noteiktas reliģijas pārstāvi (latīņu vai grieķu kristietis, kādas kristietības sektas pārstāvis, jūds, musulmanis vai pagāns), pēc tam sekoja kārtas (aristokrāts, bruņinieks, zemnieks, tirgotājs vai garīdznieks) un piederība reģionam vai pilsētai. Vēlajos viduslaikos, izveidojoties pirmajām centralizētajām valstīm – Anglijai, Francijai un Spānijai –, sāka rasties arī zināmas asociācijas ar valsti pārvaldošo karaļnamu, tomēr šī aspekta nozīme vēlo viduslaiku eiropiešu identitātes konstruēšanā bija samērā neliela un nav salīdzināma ar nacionālās piederības izjūtu 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimtā.

 

 

Tieši no 19. gadsimta nāk vēlme saskatīt samērā senos vēstures notikumos pagrieziena punktus nācijas vēsturē un saistīt ar to dalībniekiem savu nacionālo identitāti. Šo laiku raksturo dažādu tautu nacionālās inteliģences pārstāvju centieni izgudrot savu nāciju diženo pagātni. Tas nebija iespējams bez dažādu nacionālo mītu radīšanas un arhetipa "mēs un viņi" izmantošanas.

 

 

Arī latviešu nācijas rašanās laikā 19. gadsimta otrajā pusē naratīvs par "varonīgo" seno baltu cīņām ar "nekrietnajiem" krustnešiem bija ļoti parocīgs latviešu diženās pagātnes veidošanā. Visticamāk, ka šāda masu pieeja vēsturei, norisinoties modernizācijas procesam, bija neizbēgama. Tobrīd jauno vācu, igauņu, franču, poļu, latviešu vai zviedru nāciju pārstāvjiem bija nepieciešams kāds visaptverošs un romantisks stāsts, lai izskaidrotu savu ceļu uz pašreizējo attīstības pakāpi, vietu vēsturē un laikā kopumā.

 


Mītiskās varonīgās pagātnes izgudrošana

 

 

19. gs. beigās un 20. gs. pirmajā pusē šāda sajūsmināšanās par Saules kauju bija visnotaļ saprotama nacionālisma kontekstā. Izgudrot nacionālo pagātni bija moderni un, iespējams, pat nepieciešami industrializācijas un modernizācijas izmainītajā pasaulē. Tomēr jau šajā laikā bija pietiekami daudz kritiķu, kuri norādīja uz šādas pieejas daudzajiem mīnusiem – faktu un nianšu ignorēšana, pārlieku liela vienkāršošana un nacionālo mītu "bruņošanās sāncensības" starp daudzajām nācijām, katrai cenšoties otru pārspēt arvien spožākas "vēstures" radīšanā.

 

 

Šādu pieeju pavisam diskreditēja notikumi starpkaru periodā. Vēsturiskie mīti kļuva par nozīmīgu instrumentu autoritāro vadoņu ceļā uz varu – tie ļāva mobilizēt masas ap "kopējo" vēsturi, izdalīt iekšējus un ārējus ienaidniekus, rast leģitimitāti vadoņa pretenzijām uz varu vēstures norisēs, radīja jaunus izteiksmes līdzekļus, kuros varēja runāt par nācijas un kolektīva kopējo cīņu, kā arī nodrošināja vienkāršotus stāstus, kuros "labais" cīnījās ar "ļauno".

 


Baltijas valstu attiecībās vienotības piemēru netrūkst

 

 

Mūsdienās valstiskā līmenī centieni formāli atzīt šādu nacionālajā mitoloģijā balstītu viduslaiku vēstures interpretāciju primāri šķiet naivi un senili, otrkārt, nepatiesi pret pašiem vēstures notikumu dalībniekiem. Tāpat mitoloģizētajam skatījumam neizbēgama ir autoritārās pagātnes atstātā ēna. Daudz piemērotāk no šodienas skatupunkta būtu pievērsties nevis baltu, bet gan Baltijas valstu vienotībai, un šādam mērķim var atrast pietiekami daudz iespējamo datumu starp notikumiem Brīvības cīņu vai Trešās atmodas laikā (patīkama solidarizācijas izpausme ir karogu izkāršana kaimiņvalstu neatkarības proklamēšanas datumos).

 

 

Kopējus vēstures saskarsmes punktus var rast arī senākā vēsturē. Ar Hanzas, Livonijas vai Kurzemes hercogistes vēsturi saistītus notikumus var eleganti un gaumīgi izmantot, lai stiprinātu savstarpējās attiecības ne tikai starp valstīm, bet arī starp pilsētām, novadiem un reģioniem Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Šie arī ir iemesli, kādēļ 22. septembra dēvēšana par Baltu vienības dienu un šo svētku svinēšana mūsdienu Latvijā valstiskā līmenī ir problemātiska, un daudz labāk šo dienu būtu atstāt vēstures rekonstrukcijas entuziastu rokās.


Iesaki ziņu draugiem:

Izsaki savu viedokli!
     Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA



 

    

 

  

 

 

  

 

ŠEIT VAR NOPIRKT

LAIKRAKSTA

ELEKTRONISKO VERSIJU

 

(pdf):



JAUNĀKAIS LAIKRAKSTS

Laikrakstu arhīvs

Kur abonēt 

Kur nopirkt