Piektdiena,
2019.gada
23.augusts
Valstī
106441

Visās pasaules valstīs ir gan izlūkošana, gan pretizlūkošana


Apskatīt komentārus (0)


20.05.2019

Raimonds Bergmanis bažīgs par iekšējo konfrontāciju starp ES parlamentu un NATO

 

 

Jānis Vilnītis

 

 

Publicitātes foto

 


Jebkurš priekšvēlēšanu laiks ir stulbs no tā viedokļa, ka intervējot kādu cilvēku, jāuzmanās, vai tik viņš nav kandidāts. Šoreiz es šīs bažas metu pie malas un Eiropas dienā uz interviju aicināju Saeimas deputātu, bijušo aizsardzības ministru Raimondu Bergmani, jo, manuprāt, neviens, tik tiešām neviens cits esošais Saeimas deputāts nespētu pilnvērtīgi atbildēt par NATO un mūsu valsts, NATO un Eiropas Savienības līdzšinējos sadarbību un nākotnes izaicinājumiem. Jāpiebilst, ka šajās dienās NATO struktūrās Latvijā notika traģiski notikumi, kas apliecina, ka karavīra pienākumu pildīšana pat mierlaika apstākļos ir ļoti bīstama.

 


Latvija pavisam nesen nosvinēja savu 15 gadu jubileju NATO.

 


Tas tiešām ir ļoti nozīmīgs laiks mums visiem. Es esmu priecīgs, par to, ka izdevās šis pirmais solis - prieks par izpratni no Saeimas prezidija. Prieks, ka liela daļa no deputātiem atsaucās uz aicinājumu un devās uz Ādažu bāzi svinību dienā un tikās gan ar mūsu pašu karavīriem, gan ar mūsu sabiedrotajiem, noklausījās  informāciju par kopējo situāciju drošībā. Šis pasākums jaunajiem deputātiem bija ļoti, ļoti svarīgs, un vajadzīgs, lai brīdī, kad turpināsim sarunu par mūsu aizsardzības izdevumiem virs 2% (tas ir neizbēgami), šie visi cilvēki, kas bija aizbraukuši un būs, kā es saku, tiesīgi runāt, jo viņiem, zināmā mērā, būs izpratne, par ko viņi runā. Un būs ļoti dīvaini, ka tie, kas tur nav bijuši, nav redzējuši, nav iedziļinājušies, nav ieklausījušies, kāps tribīnē un stāstīs, kādi viņi ir speciālisti šajos jautājumos.

 


Man bija ļoti nozīmīga iespēja kā Saeimas NATO Parlamentārās Asamblejas delegācijas loceklim būt Zagrebā, kur arī svinēja desmitgadi, kopš Horvātija ir iestājusies NATO. Tur bija gan rotāta pilsēta, gan speciāls žurnāls izdots. Svinīgo pieņemšanu par godu NATO Parlamentārās asamblejas Pastāvīgās komisijas sanāksmi Zagrebā apmeklēja gan Horvātijas valsts prezidents, gan premjerministrs, gan parlamenta spīkers. Tā var redzēt, cik viņiem tas ir nozīmīgs.

 

 

Bet, jā, vismaz atsauksmes, kuras dzirdēju, bija pozitīvas. Ikviens, kurš bija Ādažos, ļoti pozitīvi izteicās par šo iespēju. Es domāju, ka tas ir jāturpina, jo tas ir veids, kā sadarbībā ar Aizsardzības komisiju, ar Saeimas prezidiju, realizēt, šīs idejas un iedvesmu, kuru es smēlos no savas vizītes ministra amatā Somijā. Tur ir šī visaptverošā valsts aizsardzības ideja. Visiem deputātiem, kas tiek ievēlēti parlamentā, izstāsta par situāciju drošības jautājumos - gan valstī, gan pasaulē. Tāpat viņi šādā veidā uz semināriem aicina un informē arī pašvaldību deputātus, citas valsts amatpersonas un arī privātos uzņēmējus. Tas tiešām ir ļoti būtiski, jo te nav jārunā tikai par militāro jomu, bet krīzes situācijām - kā rīkoties civilās krīzes gadījumā. Šīs krīzes var būt dažnedažādas. Es esmu ļoti priecīgs, ka Saeima izlēma izveidot šādu visaptverošu Valsts aizsardzības apakškomisiju, pie Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas, un uzticēja man to vadīt. 

 

 

Šobrīd, tiekoties ar daudzām institūcijām un ministrijām, es esmu gandarīts par to, kā ir mainījusies izpratne, kas varbūt ir arī rezultējies iepriekšējos gados darītam. Cilvēki ir daudz labāk sapratuši, ko no viņiem vēlas, un ka vajadzētu savlaicīgi būt gataviem kaut kādām  krīzes situācijām. Domāju, ka iepriekš šādas gatavības nebija, cilvēki nebija aizdomājušies. Šobrīd par to tiek plaši runāts, un šīs valdības viena no prioritātēm ir šīs visaptverošās valsts aizsardzības sistēmas ieviešana. Nevajag domāt, ka ir runa tikai par karu - par jebkādu krīzi, kaut vai finansiālo: piemēram, neiet visu banku bankomāti. Kas notiek valstī, ko mēs darām, kā mēs rīkojamies?! Dabas katastrofa, tehnokrātiska katastrofa, ilgstoša politiska krīze - kā mēs tad rīkosimies?! Tā kā šīs iespējas ir ļoti plašas. Mūsu klātesamība šajos 15 gados NATO ir devusi ļoti lielu pienesumu mūsu bruņoto spēku izaugsmē, cilvēku izaugsmē. 

 

 

Šajās dienās notikušais nelaimes gadījums (6. maijā mīnas sprādzienā Latvijā gāja bojā Albānijas Bruņoto spēku karavīri) apliecina, ka šo karavīru pienākums un darbs ir ļoti bīstams. Arī mūsu cilvēki, mūsu karavīri ir krituši - tā, ka visu cieņu, piemiņu par to, ko viņi ir darījuši. Varbūt mēs to ikdienā nejūtam, bet tā ir milzīga uzticība, solidaritāte, atbildības sajūta, vienotība, ko esam sajutuši NATO, un ko mēs arī esam devuši kopējai lietai.

 


Jauki, ja valdība saprot, bet man uzreiz atausa atmiņā budžeta veidošana, kad jaunais iekšlietu ministrs paziņoja: kādi papildus procenti aizsardzībai? Man vajag iekšlietām, lai aizsardzība iet bekot! Otrs, kas mani satrauc, ir Eiropa kopumā. Tas, kādas šobrīd izskatās Eiropas lielās valstis, viņu nostāja aizsardzības jautājumos...

 


Man liekas, ka šobrīd ir notikušas izmaiņas. Nesen redzēju televīzijā  debates, un tur tiešām cilvēki to arī pateica, ko es pats personīgi esmu dzirdējis no Mogerīni kundzes, kas ir Eiropas Savienības augstā pārstāve ārlietās un drošības jautājumos, ka Eiropas Savienības cilvēkiem iepriekš prioritāte bija ekonomiskie un sociālie jautājumi. Tagad drošība ir nostājusies pirmajā vietā. Cilvēki, politiķi ir saskārušies ar šīm visām lietām, sevišķi ar terorismu. Klāt vēl nāk arī migrācijas jautājumi, un tas viss ir izraisījis bažas sabiedrībā. Tāpēc arī, piemēram, nākošajā periodā Eiropas Savienības budžetā uz septiņiem gadiem  pirmo reizi parādās līdzekļi drošībai. Iepriekš Eiropas Savienības fondi nebija izdalīti drošībai. Ir mainījusies izpratne. Vēl, protams, būtiski kā un kad beigsies “Breksits”. Uz drošību visā Eiropā Lielbritānijas ietekme vai klātesamība ir milzīga un nozīmīga.

 


Bet NATO jau viņi paliek?

 


NATO viņi paliek. Jebkurā gadījumā Lielbritānija ir spēlētājs, kam ir tiešām ļoti liela ietekme uz daudziem procesiem un notikumiem. Viņi jau to ir pateikuši: ja viņi arī izstāsies no Eiropas Savienības, Eiropā jau paliek. 

 

 

Ļoti daudz iestrādnes un viņu klātesamība šobrīd ir redzama tepat kaimiņos Igaunijā. Ļoti bieži ir arī mācībās pie mums. Es tagad uzreiz nevarēšu saskaitīt visas tās Ziemeļvalstis (mēs arī), kas izveidojām Joint Expedition Forces jeb Kopējos ātrās reaģēšanas spēkus - mēs jau mācībās piedalījāmies, un tur Lielbritānija ir ļoti nozīmīga. Un tā ir tāda sadarbība reģionālā griezumā. 

 

 

Arī šobrīd ļoti bieži dzirdu, ka primārais ir jautājums par drošību, un jautājums par vidi, klimatu. Tāpēc es diezgan labi un komfortabli jūtos, jo mana partijiskā piederība (Latvijas Zaļā partija – red. piezīme) un pārliecība ir, ka arī šie vides jautājumi [ir ļoti būtiski]. 

 

 

Bieži mēs neaizdomājamies, bet izmaiņas drošībā un klimatā vienkārši ir prātam neaptveramas. Mēs varbūt to te tā neredzam, nejūtam. Toties Eiropā, protams, visas tās pārmaiņas, kas pēdējos gados bijušas – gan caur šo terorisma prizmu, gan caur citām lietām, ir diezgan mainījušas ikdienu, un cilvēki sākuši saprast, ka drošība tiešām ir ļoti svarīga. Ne tikai tas, kas notiek Eiropā, bet arī citus militārus konfliktus – gan Tuvajos Austrumos, gan citās vietās. Kā konflikti Ukrainā, Krimā - tas viss notiek, un tas nav tālu. Arī Āfrika – tur notiekošajam ir milzīga ietekme uz procesiem Eiropā, un, ja mēs tur tā neiesaistīsimies... Daudzas reizes esmu minējis, ka tiešām biju pagodināts redzēt, cik augstu novērtē mūsu karavīru profesionalitāti Eiropas Savienības misijā Mali. Varbūt liekas, ka tas ir tālu, bet īstenībā tas ir ļoti, ļoti tuvu – ja tie procesi aiziet nekontrolēti, un izvēršas vardarbība vai krīzes, tas momentā atsauksies uz situāciju Eiropā. 

 


Bet kā ietekmēt lielās Eiropas valstis, kurām nav šie 2% no budžeta, bet tajā pašā laikā viņi pieslēdz NordStream2, - mēs esam baigie sabiedrotie?


 

Nu, esam mēs sabiedrotie, un Vācija daudz dara kopējā lietā, bet, protams, mēs ļoti bieži pieminam Vāciju, ka viņiem nav [atvēlēti aizsardzībai šie te 2% no budžeta]. Lai gan, ja paskatāmies kādu laiku atpakaļ, vienā no NATO tikšanās reizēm nu jau laikam atceltais Kevins Viljamsons, Lielbritānijas aizsardzības sekretārs, bija paskatījies, cik daudz valstis tērēja aukstā kara laikā, Vācijai bija krietni pāri 2%. Visā Eiropas Savienībā tobrīd tika tērēti milzu līdzekļi drošībai un aizsardzībai. 

 

 

Kad cilvēks saskaras ar kaut kādiem drošības apdraudējumiem, tad viņš sāk aizdomāties. Šobrīd visā Eiropā tas lēnām mainās, bet, piemēram, Luksemburga - viņi jau nekad nespēs sasniegt 2%, tāpēc, ka viņiem vienkārši nav, kur tos izlietot. Jo viņiem šobrīd absolūtajos skaitļos ir tikpat, cik mūsu 2%. Tāpat arī Vācijas 1,2 vai 1,3% - absolūtos skaitļos ir milzīgas summas, un es domāju, ka viņi nevar tik ātri sasniegt 2%, bet viņi ir apņēmušies, ka virzīsies uz šiem 2 procentiem. Tomēr visbūtiskākais, kā tos tērē. NATO valstu summitā Velsā viens no izvirzītajiem mērķiem bija, ka ne mazāk kā 20% no aizsardzības budžeta līdzekļiem jāizlieto jaunu spēju un bruņojuma iegādei, tomēr tas ne visur tiek ievērots. Tomēr tas ir ļoti būtiski, jo ir valstis, kur, piemēram, milzīga nauda tiek iztērēta personālam. 

 

 

Ja mēs atgriežamies par to diskusiju pie mums. 

 

 

Man liekas, ka labākais veids, kā mēs varētu diskutēt par kādiem  līdzekļiem, kas varētu iet virs 2%, ir līdzīgi kā to dara Igaunijā. Piemēram, runājot konkrētāk, lai cilvēkiem skaidrs, mums ir nepieciešamas vidējas darbības pretgaisa aizsardzības bruņojums, - tas tiešām ir ļoti, ļoti būtiski. Tas projekts maksā tik un tik. Igaunija rīkojas tā: debatē, ko vēl vajag, un tad pieņem lēmumu  - jā vai nē. Lai realizētu Varšavā pieņemto paplašinātās kaujas grupas izvietošanu – jātērē milzīgi līdzekļi, nu tad Igaunija pielēma, ka viņi iedos papildus tos 80 vai 100 miljonus aizsardzības nozarei ārpus 2%. Un tas arī ir šobrīd, iespējams, tas cipars, kas ir izveidojies Igaunijā virs šiem 2%. 

 

 

Mēs arī varējām ātrāk pieņemt šos lēmumus, mums tiešām ir vieglāk. Citās valstīs ir daudz, daudz sarežģītāk, process ir daudz ilgāks. Tas ir arī tas, par ko visu laiku NATO daudz tiek runāts - par lēmumu pieņemšanas ātrumu, tas daudzos brīžos ir izšķirošs. 

 

 

Atgriežoties pie jautājuma daļas, ko ministrs teica par nozarēm - tas, man liekas, ir viss sliktākais, ko mēs varētu darīt, ja sāktu pretstatīt izglītību pret aizsardzību, iekšlietas pret labklājību, - tas ir vissliktākais, ko mēs varam darīt. Tas gan notiek daudzās valstīs, tas notiek arī pie mums, un katrs ministrs iestājas par savu nozari. Bet mums ir jāpieņem valstiski kopēji lēmuma. Tādās kategorijās vajag domāt.

 


Eiropā arvien vairāk un vairāk runā par tā saucamajiem populistiem, lai gan vārdu “populisti” bieži lieto nevietā. Bet ir preteiropeiski spēki. Vai nevar iznākt tā, ka situāciju varam novest līdz tam, ka notiek iekšējā konfrontācija starp Eiropas Savienības parlamentu un NATO?

 


Tas būtu visbriesmīgākais. Bet es domāju, ka tā nenotiks, jo mēs tai pašā Varšavas NATO samitā 2016. gadā parakstījām sadarbības deklarāciju starp Eiropas Savienību un NATO. Tur bija pietiekami liels jomu skaits, kurās mēs sadarbojāmies un kas mums ir jārealizē. Šobrīd daudz dzirdam runājam par Eiropas armiju. Nevajag Eiropas armiju!  Nevajag dublēt. Mums jāstiprina savus bruņotos spēkus un ja mēs to darām NATO ietvaros, tad mēs arī stiprinām Eiropas Savienības aizsardzības spējas. Cilvēki bieži jauc: robežu apsardzība ir cita joma, tās ir iekšlietas! Arī šeit, Latvijā ļoti bieži sajaucam iekšlietu atbildību ar armijas atbildību. Tas ir divas dažādas lietas. Kara laikā robežsardze pāriet bruņoto spēku pakļautībā - jā, bet tas ir kara laikā.

 

 

Šobrīd, piemēram, Francijā, Beļģijā, lai nodrošinātu drošību ļoti sāpīgajos terorisma jautājumos, uz ielām mēs redzam šo valstu bruņoto spēku karavīrus. Tas nav armijas uzdevums, tas ir iekšlietu uzdevums. Tas nav pareizi, ka tam izmanto armiju, jo tai ir citi uzdevumi - karavīri daļēji zaudē savas profesionālās iemaņas. Viņi nav mācīti šādiem uzdevumiem. Protams, ka viņus apmāca, viņi iziet apmācību kursus, un viņi var veikt šos uzdevumus. Tas nav pareizi. Tā ir tāda nepieciešamība, kas nevar būt ilgstoša. 

 

 

Domāju, ka Eiropas parlaments pēc vēlēšanām būs sadrumstalots, līdzīgi kā mums šeit, Saeimā. Šajās dienās daudzi cilvēki situāciju pasaulē grib redzēt  divās krāsās: balts vai melns. Nav balts un melns, - pasaule ir krāsaina, tajā ir daudz krāsu. Vienotība un solidaritāte ir tas, ko Eiropas Savienība varētu mācīties no NATO. Labākais apliecinājums tam ir pie mums izvietotā NATO valstu paplašinātā kaujas grupa. Tur pārstāvēta Kanāda, kas ir otrpus okeānam, arī Itālija un Spānija, kas nāk no Eiropas  dienvidiem, Balkānu reģionu pārstāv Melnkalne, Slovēnija un Albānija, kā arī šajā grupā ir trīs Višegradas valstu pārstāves  - Polija, Čehija un Slovākija. 

 


Eiropas Savienības valstīs neviens nemaz tā nepriecājas par Polijas vēlmi  izvietot paplašināto ASV bāzi. 

 


Nu tas atkal saistīts ar Vāciju. Pēc Trampa kunga publiskajiem izteikumiem - viņi var vienkārši daļēji pārcelt savus karavīrus no Vācijas uz  Poliju. Ja mēs skatāmies no mūsu reģiona un mūsu pašu valsts drošības, tad tas ir ļoti labi, ja Amerikas Savienoto Valstu lielā militārā bāze būtu izvietota Polijā. Šim reģionam tas vienkārši labāk nevar būt. 

 

 

2018. gada NATO samitā Briselē Latvija, Igaunija un Dānija vienojās par divīzijas štāba “Ziemeļi” izveidošanu pie mums Ādažos. Turpmākajos gados šis štābs kļūs par NATO komandstruktūras elementu. 

 

 

Nesen man bija iespēja kā NATO Parlamentārās Asamblejas delegācijas loceklim būt uz Drošības komitejas tikšanos Havaju salās, un tur mūs iepazīstināja ar situāciju Klusā Okeāna reģionā. Amerikas Savienotās Valstis ļoti daudz resursu no sava milzīgā aizsardzības budžeta atvēl drošībai šajā reģionā.  Līdzīgi arī Polijai šobrīd ir apņēmusies nākotnē 2,5% no valsts IKP  atvēlēt aizsardzībai. Sadarbība starp Amerikas Savienotajām Valstīm un Poliju ir ļoti nozīmīga visai mūsu reģiona drošībai. Šobrīd arī  mēs cieši sadarbojamies ar Amerikas Savienotajām Valstīm. Lielvārdē ir izvietota ASV bruņoto spēku helikopteru vienība. Mums ir ļoti ilgstoša sadarbība ar Mičiganas Nacionālo gvardi. Nesen nosvinējām šīs sadarbības 25 gadus. Tā vienkārši ir unikāla, fantastiska palīdzība no viņu puses mūsu bruņoto spēku un Zemessardzes attīstībai.

 


Cita joma. Mums ir čekas maisi, bet, cik es sapratu, PSRS  armijas spiegu sistēmas “maisi” nekur neparādās.

 


Nevar parādīties, jo viņu mums nav. 

 


Bet nav arī tādu skaļu paziņojumu par mūsu speciālo dienestu veikumu...

 


Situācijas, kad paziņo, pieķer, un kādu izraida no valsts, ne vienmēr ir labākās. Pretizlūkošanas galvenais uzdevums un mērķis ir spēja kontrolēt un pārzināt šo situāciju. Ja nav paziņojumu, tas nenozīmē, ka nekas nenotiek. Par to jau mēs pārliecinājāmies pēc  Lielbritānijā notikušā mēģinājuma noindēt Skripaļa kungu ar meitu. Jūs redzējāt, cik daudzas pasaules valstis izraidīja dažādus cilvēkus? Līdz ar to dienestiem droši vien tā informācija jau bija. Bet ir jāsagaida īstais brīdis, kad šo informāciju izmantot. Visās pasaules valstīs ir gan izlūkošana, gan pretizlūkošana. Kā jau es teicu, tā ir joma, par kuru tiešām nevajag daudz stāstīt, runāt, bet kur vajag darīt. 

 

 

Skripaļa kunga lieta izskanēja varbūt tik saasināti un plaši tāpēc, ka tur tika pārkāpta nerakstītā vienošanās starp dienestiem, ka nekādā gadījumā nedrīkst aizskart ģimenes locekļus. 

 


Eiropā, es atvainojos, zaļie bieži izklausās vairāk kā sarkanie. Tādus kā viņus automātiski izmanto Krievija, kas tomēr ir mūsu būtiskākais drauds ārpus terorisma, - viņi meklē draudzību, brauc uz Krimu...

 


Šobrīd redzam, cik daudz līdzekļu Krievijas Federācija iegulda informatīvajā telpā, meklējot un atbalstot dažādus politiskos strāvojumus visā pasaulē, kas realizē viņu nodomus. Ne pa velti jau šobrīd mēs cīnāmies par prātiem. Ļoti liela vara ir, protams, šie sociālie mediji, televīzija, radio, drukātā prese, tā ietekmē cilvēku prātus, lēmumus. Nezinot dziļāk kaut kādus procesus, emocionāli ir ļoti viegli pieņemt nepareizu lēmumu. Cilvēks, kuriem varbūt ir mazāk informācijas par šo jomu, viņš tam noticēs, absolūti noticēs. Emocionāli mums liekas - tā nevar būt, nu tas taču ir... nu kā tas var būt?! Līdzīgi kā dažreiz ar kaut kādiem rezultātiem sportā, nevar tāds rezultāts būt, tas ir neiespējami. Bet kaut kādā brīdī ar visu to netīro spēli, ar visādiem totalizatoriem, tev galvā jau ir iesētas bažas. Un tad, ja arī tas rezultāts tiešām ir bijis godprātīgs, tev vienalga ir šaubas. . Piemēram, par to pašu Skripaļa lietu, briti bija uzskaitījuši, ka Krievija ir izplatījusi 35 dažādas versijas, kas ir vainīgs. Tas ir tāpēc, lai nevarētu atrast patiesību.

 

 

Zaļās partijas ir gandrīz visās pasaules valstīs, tomēr viņu pārliecība atšķiras, svarīgi saredzēt patiesību. Piemēram, vienā valstī cilvēku sauc par spiegu, otrā par izlūku. Tāpat ar zaļajiem. Ja Eiropā ir valstis, kurās zaļos tiešām uzskata par sarkaniem, tad mēs Latvijā esam īsteni konservatīvi zaļi. 


Iesaki ziņu draugiem:

Izsaki savu viedokli!
     Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA



 

  

  

   

 

 

ŠEIT VAR NOPIRKT

LAIKRAKSTA

ELEKTRONISKO VERSIJU

 

(pdf):



JAUNĀKAIS LAIKRAKSTS

Laikrakstu arhīvs

Kur abonēt 

Kur nopirkt