Piektdiena,
2018.gada
14.decembris
Valstī
102237

Lai ātrāk atgriežas tīģeri


Apskatīt komentārus (0)


27.09.2018

Eiropas Parlamenta partiju “ideoloģija” Dombrovski vieno ar Musolīni mazmeitu

 

 

Jānis Vilnītis

 

 

Publicitātes foto 

 


Apmeklējot Eiropas Parlamenta sesiju, protams, vēlējos satikt tos eiroparlamentāriešus, kuri tā vai citādi ir vai ir bijuši saistīti ar Jūrmalu – Ivetu Griguli-Pētersi un Robertu Zīli. Abi šie deputāti, neskatoties uz ar sesiju saistīto aizņemtību, laipni piekrita intervijām, jo īpaši tāpēc, ka pārstāvu “Jūrmalas Vārdu”. Paldies parlamentāriešiem!

 

 

Pirmo satiku Ivetu Griguli. Saruna notika īsi pēc tam, kad parlamentā biju iedziļinājies nākamā plānošanas perioda (2021.-2027. gadiem) finanšu situācijas prognozēs, kas, manuprāt, Latvijai neko labu nesolīja gan Lielbritānijas izstāšanās, gan lielo valstu valdību nostājas dēļ. Par to arī jautāju vispirms.

 

 

Iveta Grigule: Jā, Latvijai nekas labs nav gaidāms. Jebkurā gadījumā...

 

 

J.V.: Citi cer uz Valdi Dombrovski, uz deputātu ietekmi…

 

 

I.G.: Tās ir ilūzijas. Dombrovskis nepalīdzēs. Es nesaprotu, vai cilvēki apzināti kultivē kaut kādas gaidas, kaut kādas iedomas. Varbūt viņi vienkārši nesaprot, jo viņi ir tālu no visa šī, -sauksim lietas īstajos vārdos, - cirka. Dombrovskis var uzstāties, var neuzstāties, runāt vai nerunāt. Par nacionālajām interesēm ir jācīnās. Dombrovskis nav cīnītājs. Viņš vienmēr centīsies būtu labs, pareizs, izpildīgs, apzinīgs, izdarīgs Eiropas birokrātijas acīs. Jā, viņš nav cīnītājs, viņš nav līderis. Viņš ir feins un lādzīgs cilvēks. Personiskās īpašības viņam ir ļoti labas. Taču viņš nav vilcējs. Viņam nav krampja iekšā.

 

 

J.V.: Jūs Latvijā varat patikt vai nepatikt, bet par jūsu krampi laikam reti kurš šaubās. Kā vērtējat šos četrarpus gadus Eiropā?

 

 

I.G.: Nu, jā… Tie pagājuši ļoti ātri. Savu draugu un tuvinieku, un paziņu lokā visu šo lielo iestādījumu, kas ir gan Briselē, gan Strasbūrā un Luksemburgā, mēs to draudzīgi saucam par Versaļu. Ja mēs paskatāmies mākslas filmas un palasām vēstures dokumentus par to, kā dzīvoja Versaļā kaut vai Luijs XIV un pēdējie Francijas karaļi pirms Franču lielās revolūcijas, tad lielos vilcienos nekas daudz neatšķiras. Cilvēki [Eiropas Parlamentā, Eiropas Padomē utt.] jūtas ļoti svarīgi, nozīmīgi, ļoti ietekmīgi un varoši, bet nekas nenotiek. Parlamentā ir tikai liela muldēšana, runāšana. Visas tās debates, ko tu varbūt šodien mazdrusciņ paklausījies un dzirdēsi vēl rīt un parīt, tā ir tikai tukša runāšana. Lēmumi jau sen ir aizkulisēs pieņemti.

 

 

Šīs debates, šīs teatrālās uzrunas un emocijas, kas tiek paustas, tiek sists pie krūts – mums vajag un mums tas ir jādara, un tas ir kopējo interešu, vērtību dēļ un tā tālāk, reāli neko nemaina. Kā lielo valstu vadītāji savā starpā vienojas, tā arī notiek.

 

 

Jo, pirmkārt, lielās valstis ir donorvalstis (ES budžetā iemaksā vairāk, nekā no tā saņem – red. piez.), tās pasūta mūziku, tās maksā par šo mūziku. Un lielajām valstīm arī deputātu korpuss ir nesalīdzināmi lielāks. Līdz ar to kā viņi savstarpēji nolemj, tā arī viss notiek. Visi pārējie tikai piebalso. Te notiek manipulācija ar lozungu - Vērtības, Solidaritāte, Vienotība, Cilvēktiesības. Tās tiek piesauktas visos vajadzīgos un nevajadzīgos gadījumos. Eiropas Parlamentā, tieši tāpat kā Latvijā, visos vajadzīgos un nevajadzīgos gadījumos tiek piesaukts populisms.

 

 

Vienā brīdī viena politiskā grupa ir populisti, otrā brīdī otra. Mēs visi šeit ir kādreiz esam apsaukti par populistiem. Ne ar ko neatšķiras no situācijas mūsu valstī (smaida). 

 

 

Kas tad ir populists? Amerikā ir divas lielas partijas, kas savā starpā cīnās par kongresa vietām, par prezidenta amatu. Un abas ir populistiskas partijas, - plašas, daudzskaitlīgas. Eiropā valda elites partijas. Tad, kad šīm elites partijām un elites politiķiem, kas ir sagrābuši varu, nav citu argumentu, tiek meistarīgi locīts populisma jēdziens. Tad visi, kas neatbilst viņu vēlmei šo elitāro varu saglabāt, ir populisti, bet pārējie tiek nolīdzināti līdz ar zemi. Kad es paskatos Latvijā portālos un redzu virsrakstus - populisti, veru ciet, tur nav ko redzēt.

 

 

Tas, kā Latvija gatavojas vēlēšanām, kā Latvija iet uz vēlēšanām, tas ir briesmīgi.

 

 

J.V.: Tad jau viss jandāliņš par to, kurā partiju blokā esi šeit Eiropas Parlamentā iestājusies, arī ir viens cirks… Visu nosaka lielo valstu vadības, nevis šie partiju  bloki?

 

 

I.G.: Principā nav nekādas nozīmes, kurā politiskajā grupā Parlamentā esi iestājies. It sevišķi, ja esi mazas valsts deputāts, jo šeit politiskās grupas netiek veidotas pēc ideoloģiskiem principiem. Vienīgais izņēmums ir zaļie un komunisti (smejas). Viņi ir mazliet tīrāki, bet arī ne līdz galam, arī viņi ir nedaudz sasmērējušies, tomēr savu ideoloģiju cenšas ievērot.

 

 

Piemēram, tā pati Eiropas Tautas partijas grupa (skaitliski lielākais deputātu bloks - red. piez.). Iedomājamies mūsu Dombrovski - viņš bija šajā grupā, pirms kļuva par komisāru -, un viņa kolēģi joprojām ir tajā. Mūsu Jaunās Vienotības deputāti ir kopā ar Ungārijas prezidenta Orbana partijas deputātiem. Tad kur ir ideoloģija? Dombrovska ideoloģija un Orbana?! Pilnīgi pretpoli.

 

 

JV: Orbanu jau jūs rītdien (intervija Eiropas Parlamentā notika dienu pirms Orbana uzstāšanās un debatēm par situāciju Ungārijā – red. piez.)…

 

 

I.G.: Jā, Orbanu mēs rītdien kārtējo reizi izsauksim uz “paklāja”. Viņa uzstāšanos Parlamentā es iesaku paklausīties (Orbana uzstāšanās runas atstāsts publicēts iepriekšējā “Jūrmalas Vārda” numurā – red. piez.). Viņu ir vērts klausīties, skatīties un ieklausīties. Ne tikai klausīties, bet arī censties sadzirdēt.

 

 

Tā nu ir, kā Orbans un Dombrovskis ir vienā politiskajā grupā. Dombrovskis un Musolīni mazmeita arī. Itālijā viņa ir diezgan radikāla savos uzskatos (piemēram, pirms aptuveni desmit gadiem kādā TV šovā paziņojusi, ka “labāk būt fašistam, nekā gejam" – red. piez.).

 

 

Parlamentā maz ko nosaka ideoloģija, bet galvenais ir - un to neviens arī neslēpj, - ieinteresētība. Katra politiskā grupa ir ieinteresēta piesaistīt pēc iespējas vairāk deputātu, jo katram deputātam nāk līdzi Parlamenta finansējums. Jo lielāka grupa, jo lielāku finansējumu no Eiropas Parlamenta saņem politiskā grupa savas darbības uzturēšanai. Respektīvi: konsultanti, sekretāri, grāmatveži, eksperti, ziņotāju palīgi. Jo vairāk grupā ir deputātu, jo lielāks finansējums, un vairāk vari izplesties, jo lielāka ierēdnu mašinērija. Tā ka par ideoloģiju šeit neviens nerunā. 

 

 

Es arī neatrodos tajā grupā, kur man būtu jābūt.  Ideoloģiski es esmu ļoti konservatīvi noskaņota un man būtu jābūt konservatīvajos – tātad vai nu Eiropas Tautas partijas grupā vai Konservatīvajā grupā. Bet nu apstākļi ir tādi, kādi ir, un jādzīvo ar to, kas ir.

 

 

Bet man patika tas, ka tad, kad es nācu uz šo grupu (Eiropas Liberāļu un Demokrātu apvienības grupa), grupas vadītājam Guy Verhofstadt es teicu, ka es neesmu liberāle – es esmu pret viendzimuma laulībām, es esmu par nacionālām valstīm, es esmu pret federatīvo Eiropu. Un tad arī  izpaudās tas, ka ideoloģija šeit nav svarīga – vadītājs Guy Verhofstadt man teica: “Tas nekas. Mums nosaukumā ir divi vārdi – liberāļi un demokrāti. Nevis liberālie demokrāti vai demokrātiskie liberāļi, bet divi vienlīdzīgi teikuma locekļi – ir liberāļi un ir demokrāti. Tu būsi demokrāts” (smejas).

 

 

J.V.: Mani pirmie iespaidi par Eiropas Parlamenta sesiju nav tie labākie. Klausoties pirmās uzstāšanās, izrādās, ka birokrāti deputātiem mēģina pat noteikt, kas rakstāms un kas ne tvitertelpā! Kas te notiek?! Cirks?!

 

 

I.G.: Tas vēl ir mazākais. Lielākais cirks ir tad, kad deputāti vēl bezkaunīgāk un vēl skaļāk nekā Latvijas Saeimā (un es zinu, kā ir Saeimā – nereti ir izsaucieni un replikas no vietas)  publiski un skaļi apvelta savus kolēģus no zāles ar visdažādākajiem epitetiem. Tas ir nepatīkami.

 

 

Bet, ja runā par Eiropas Savienības funkcionāriem, un konkrēti par šo konkrēto gadījumu Tviterī – deputāts no Komunistu bloka bija uzrakstījis kritisku tvītu par Junkeru, un komisāra līdzjutējiem tas nebija paticis. (Tāpēc birokrāti pieprasīja deputātam dzēst šo tvītu, jo citādi būšot slikti – red. piez.) Šādi gadījumi arī mēdz būt. Tas ir absolūti nepieņemami.

 

 

J.V.: Lai kā man riebtos komunisti, bet šāda nostāja no birokrātu - vai vienalga kā - puses nav pieņemama!

 

 

I.G.: Absolūti. Ja pamanīji, tad lielākā daļa zāles pēc šī deputāta uzstāšanās aplaudēja. Tas nav pieņemami – lai kāds būtu deputāta viedoklis vai politiskais uzskats -, ka deputāts nevar brīvi paust savu viedokli.

 

 

Jā, notiek arī tā. Šis aparāts ap Eiropas Parlamentu, Eiropas Komisiju un Eiropas Padomi ir tā apaudzis, tā uzpūsties un pārēdies, ka es nezinu, kam ir jānotiek, lai šeit – Briselē un Strasbūrā - kaut kas mainītos. Ierēdņi lielā mērā ir tie, kas bremzē vai veicina lietas. Viņiem šīs vietas ir tik labi iesildītas, un viņi uz tik labiem noteikumiem šeit strādā. Pat atlaist viņus gandrīz nav iespējams līdz pat pensijas vecuma sasniegšanai, ja viņi ir te nostrādājuši ilgāk par pieciem gadiem. Ja ierēdnis nepilda savus pienākumus, tad viņam jāpiedāvā cits darbs. To nosaka sociālās garantijas, kas ir vienkārši grandiozas. Šeit ir “Versaļa”.

 

 

Es piecus gadus Parlamentā esmu darījusi to, kas man bija uzticēts– vadījusi delegāciju sadarbībai ar Centrālāzijas valstīm un Mongoliju, kas ir kopumā sešas valstis. Respektīvi, mana atbildība ir par sešām Eiropas Savienības sadarbības valstīm. Savu darbu esmu veikusi pēc vislabākās sirdsapziņas. Rezultāti ir - attiecības pēdējā laikā ir ļoti uzlabojušās. Tiek slēgti jauni sadarbības līgumi. Arī parlamenta iemīļotais jājamzirdziņš - cilvēktiesības - šajās valstīs tiek diskutētas. Pirms četriem, pieciem gadiem tā vispār nebija tēma. Par to Centrālāzijas partneri  negribēja pat runāt.  Šobrīd mēs diskutējam pilnīgi brīvi un atklāti. 

 

 

Bet… Bet vairāk nē. Visvērtīgākais, kas mums ir šai dzīvē - tas ir laiks. Man ir žēl izšķērdēt man atvēlēto laiku.

 

 

J.V.: Tad grasāties no politikas aiziet prom?

 

 

I.G.: Absolūti noteikti.

 

 

Es politikā esmu izgājusi visus līmeņus, sākot no pašvaldības. Pašvaldības, Saeima, Eiropas Parlaments. Esmu redzējusi, kā strādā katrā no šiem līmeņiem.

 

 

Varu teikt, ka visjēdzīgākais un saturīgākais laiks man bija pašvaldībā. Latvijas parlamentā jau ne tik, jo arī lielās politiskās grupas un to vadītāji lielā mērā nosaka, kādu likumu pieņemt, ko nepieņemt, ko atbalstīt, ko neatbalstīt. Eiropas Parlamentā deputāta viedoklis ir kā saucēja balss tuksnesī. Saturīgākā un lietderīgākā darbība bija pašvaldībā, jo tur apsēdās un nolēma, un kā deputāti nolēma, tā arī darīja.

 

 

Mārupes novada pašvaldībā man bija tas gods strādāt kopā ar Mārtiņu Bojāru, un jāsaka, jau tai laikā, jau 2001.gadā, kad es kā jauna deputāte tiku ievēlēta,  dome nedalījās pozīcijā un opozīcijā. Visi, kas gribēja, tie strādāja. Visiem tika dotas iespējas. Tad tu tiešām redzi reālo darba rezultātu - pēc gada ir uzcelts jauns bērnudārzs, pēc gada skola ir atjaunota un paplašināta, pēc gada ekspluatācijā nodots sporta centrs, jauni  ielu  apgaismojumi. Mēs redzējām darba rezultātu. Šeit Parlamentā darba rezultātu absolūti nejūti. 

 

 

Paldies Dievam, ka man uzticēja strādāt ar Centrālāzijas valstīm. Sadarbībā ar Eiropas Ārējās darbības dienestu esam daudz  paveikuši. Ir gandarījums, ka cilvēki no Federikas Mogerīni dienesta šo darbu novērtē. Savukārt Centrālāzijas kolēgi – gan parlamentā, gan valdībā - nereti saka: “Jā, beidzot Eiropas Parlaments ir pagriezusies ar seju pret mums, cenšas mūs saprast, nevis mācīt”. Un, manuprāt, tas ir galvenais, lai veidotu labas attiecības un sadarbību: ir jābeidz mācīt. Jācenšas saprast, ka neesam eņģelīši un ne tuvu neesam ideāli. Mums pašiem Eiropas Savienībā  ir tūkstošiem iesniegumu Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Mums nav nekādu tiesību mācīt, kā dzīvot. Cilvēki trešajās valstīs dzīvo tā, mēs Eiropā dzīvojam citādi – tā ir katra paša izvēle. Lai sadarbotos, jābūt uzticībai un, protams, pieredzes apmaiņai un cieņai.

 

 

J.V.: Uz visa šī politiskā fona - kāds būtu jūsu novēlējums Latvijai simtgadē?

 

 

I.G.: Latvijai simtgadē gribētu Latvijai novēlēt, lai cilvēki atgrieztos, lai viņi atrastu darbu, lai viņi atrastu savas saknes, lai atrastu savu piederības sajūtu valstij, latviskajai videi, Latvijas kultūrai!

 

 

Politiķiem un Latvijai: lai pie politiskās vadības stūres atgriežas tīģeri!

 

 

Sens Austrumu sakāmvārds vēsta: kad tīģeri aiziet kalnos, no kokiem nokāpj pērtiķi. Es novēlu, lai pēc iespējas ātrāk atgriežas tīģeri! Tādi tīģeri, kādi vadīja Latviju pirmās brīvvalsts laikā – drosmīgi, zinoši, apņēmīgi un patriotiski noskaņoti, tādi, kas domāja par tautu!


Iesaki ziņu draugiem:

Izsaki savu viedokli!
     Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA



  

  

  

   

 

 ŠEIT VAR NOPIRKT

LAIKRAKSTA

ELEKTRONISKO VERSIJU

 

(pdf):



JAUNĀKAIS LAIKRAKSTS

Laikrakstu arhīvs

Kur abonēt 

Kur nopirkt