Svētdiena,
2018.gada
23.septembris
Sports
81640

Ūdens motosporta sezona noslēgusies


Apskatīt komentārus (0)


13.10.2017

Nikita Lijcs: Nezinu, cik ilgi vēl viens to visu varēšu pavilkt

 


Guna Vilnīte

 

 

Publicitātes foto

 

 

Komandas "Jurmala Racing Team" un jo īpaši tās līdera Nikitas Lijca gaitām "Jūrmalas Vārds" seko līdzi regulāri. Šai intervijā, noslēdzot ūdens motosporta sezonu, lūdzām Nikitu pastāstīt vairāk - ne vien par paša saspiegumiem, bet arī par viņa uzsākto darbu ar bērniem, jauniešiem, lai piesaistītu viņus šim sporta veidam. Saruna sākās uz pozitīvas nots, bet turpinājumā... Nu lasiet un spriediet paši.

 


Pastāsti par sezonas pēdējām sacensībām!

 

 

Pirms divām nedēļām biju uz atklāto Igaunijas čempionātu. Man bija jāpiedalās, lai izcīnītu uzvaru un varētu paturēt sev ceļojošo kausu, kuru es jau divus gadus pēc kārtas vinnēju un tad vēl trešo reizi tas jāizcīna, tad tas paliek pie manis pavisam. Gadu vai divus nebija rīkots Open posms šim kausam. Pāris gadus tas tika izlaists, un tad tagad nolēma sarīkot to atkal. Bija ideja aizbraukt uz Igauniju bez laivas un tur palīdzēt saviem komandas biedriem. Bet bija tā, kā bija, - devos uz turieni, lai izcīnītu uzvaru un saglabātu šo ceļojošo kausu. Viss arī izdevās - bija četru laivu konkurence, igauņi, lietuvieši, latvieši. No Latvijas bijām mēs divi - es un Reinis Paegle no "Mēmeles sporta". Ar F4 laivu viņš tikai šogad sāka startēt, šī Reinim ir debijas sezona šajā klasē. Viņš ir labs pilots, ar pieredzi ūdens motosportā, un tagad sāk attīstīties jaunā klasē.

 

 

Igaunijā norisinājās arī divi Eiropas čempionāta posmi. Viena no tām bija T550 klasē, kuru pārstāvēja arī mūsu jūrmalas komandas biedrs Toms Timohins, un jauniešu klasē JT 250. Šai klasē startēja Simons Jungs no Slovākijas - mana kolēģa un komandas biedra Junga, ar kuru mēs esam braukuši Rīgā Endurance sacensībās, dēls. Simons ir 10 gadus vecs, trenējies Slovākijā, un šī viņam bija pirmā sezona. Es piedāvāju viņam piedalīties Eiropas čempionātā Igaunijā un kopā ar Igaunijas draugiem, kuri brauca un arī pārstāvēja Jūrmalas komandu Latvijas čempionātā, Aivaru Komisāru, uztaisījām un saorganizējam ātrumlaivas komplektu. Viņi bija ieradušies uz sacensībām ar lidmašīnu, mēs pavadījām pirms sacensībām treniņu dienu, pamācījāmies. Bija redzams, ka braucējs ir perspektīvs. Tajā pašā laikā viņa tēvs cīnījās par pasaules titulu Itālijā ar Formulu 500. Simons uz Igaunijas sacensībām brauca kopā ar māti, un es biju viņa treneris. Bija ļoti patīkami strādāt, jo uzreiz varēja redzēt rezultātu. Tehnika, kuru mēs viņam bijām sagatavojuši, bija čempionu tehnika, tikai vairākus gadus stāvējusi, jo tai nebija braucēju. Varēja redzēt, ka laiva bija konkurētspējīga un dažbrīd arī varēja redzēt cīņu, kad varēja cīnīties arī par pirmo otro vietu, bet diemžēl tā kā Simonam trūkst pieredzes, pagriezienos viņš zaudēja. Bet bija ļoti interesanti un guvām pieredzi - gan es pats, gan mazais pilots. Viņš saņēma vienu godalgoto nomināciju - jaunākais čempionāta pilots, un dabūja arī savu pirmo kausu. Par Eiropas čempioni šajā, JT-250 klasē, kļuva meitene, lietuviete Nīda Kilinskaite. Renārs Eglītis, liepājnieks ierindojās trešajā vietā, un tā bija smuks pjedestāls - bija, uz ko paskatīties.

 

 

Savukārt T550 klasē Toms Timohins finišēja sestais. Bija smagas cīņas, bet tā kā distance bija samērā gara, un mums nebija viņiem nebija piemērota dzenskrūve šai trasei. Par ko viņš varēja cīnīties, par to viņš arī cīnījās. Bija ļoti patīkama atmosfēra, sezonas noslēgums Igaunijas posmā. 

 

 

Iepriekšējā nedēļas nogalē bija Ātruma festivāls Liepājā - rallijs un ātrumlaivas, un tur notika Latvijas pēdējais posms ūdensmotosportā, tad kurā man bija jāaizstāv savs Latvijas čempiona tituls. Man bija neliela priekšrocība punktu skaitā, bet bija jānobrauc šīs pēdējās sacensības, citādi bija iespēja arī palikt otrajam. Tā kā es jau biju izlaidis vienu posmu - Jēkabpilī, bet visi pārējie dalībnieki bija braukuši visos posmos. Taču visos Latvijas čempionāta posmos, kur es biju ieradies, biju uzvarējis, tāpēc man pietiktu nelielu punktu skaitu, lai es būtu čempions. Liepājā, tirdzniecības kanālā, mēs ļoti jautri pavadījām sezonas noslēgumu. Bija uz ko paskatīties, un arī auto rallijs bija turpat blakus. Tikāmies autosportistu Paulu Jonasu, runājām par to, kā viņš ieguva pasaules čempiona titulu. Mārtiņš Bergholcs bija pavizinājis Paulu ar divvietīgo laivu pa tirdzniecības kanālu, viņš guva ļoti labas sajūtas un pabrīnījās, kā kā mēs braucam pa ūdeni, jo motokrosā ir daudz pagriezienu un tramplīnu, tādu ātrumu nevar sasniegt un tādu slodzi. Ir arī sava slodze, bet nu ir citādāka.

 

 

Vai esi apmierināts ar šajā sezonā paveikto?

 

 

Apmierināts neesmu. Mērķi jau ir lieli, augsti, un plāni arī - bet diemžēl šis ir tehnisks sporta veids, kurā var gadīties visādas tehniskas ķibeles. Kā mums gadās - pašā atbildīgākajā brīdī kaut kas nojuka, kaut kas pazuda...Bija uzvaras, bija kritieni un avārijas un zaudējumi. Bet kopumā, pat ja rezultāts ir negatīvs, tas ir rezultāts. Taču mūsu rezultātu nevar saukt par negatīvu - esam trijniekā, esam pasaules vicečempioni. Diemžēl ar Eiropu tā nesanāca, jo mums būtu iespēja būt trijniekā, bet diemžēl tehnisku iemeslu dēļ pēc lidojuma (avārijas, kurā Nikita apmeta ar salto ar laivu – red. piez.) arī bija tās nelielās tehniskās neveiksmes. Mēs cīnījāmies par pirmo trijnieku katrā braucienā - par pirmo, otro, trešo vietu. Tā kā viens brauciens izkrita, vienā mēs apstājāmies, vienā uzlidoju gaisā - kopsummā par diviem braucieniem atkal piektā vieta, tāpat kā pagājušogad. 

 

 

Mums ir darba plāns uz nākamo gadu turpināt cīnīties par savu mērķi - vinnēt pasaules čempiona titulu F4. Ja būs kaut kāds papildus finansējums, tad mēs arī sāksim tālāk virzīties arī uz F2. Pašlaik ir grūti kaut ko minēt - ar saviem pašreizējiem līdzekļiem ir iespējams tikai turpināt tur, kur mēs tagad esam. 

 

 

Turpināsim strādāt ziemā ar laivu, ar dzenskrūvēm. Mūsu komandas otrai pusei, kas strādā ar dzelžiem, ar laivām, laivu būvētājam arī ir savi mērķi un idejas, ir kaut kāds plāns, kas mums jādara tālāk, kas jāizpēta. Esmu ieinteresēts izspiest vairāk no tehnikas, redzēt, ko tā spēj, ko mēs varam sasniegt. Ne tā, kā vienkārši uzvarēt, bet es zinu, ka mums ir perspektīva augt tālāk. Pat ja mēs iegūsim titulu, tad mēs zinām, kad to, ko mēs esam izstrādājuši, varam nodot tālāk konstruktoram un veidot nākamo komandu, kas sekos mums, kurai tad mēs varam palīdzēt. Tā ir arī pieredze gan mums, gan ir gan laivu būvētajiem un komandai pašai.

 

 

Kā veicas ar bērnu apmācības programmu? Vai tā turpinās? 

 

 

Grūti pateikt, jo šī sezona bija eksperimentāla. Tā bija mana ideja, kuru es gribēju  attīstīt. Sanāca tā, ka viss bija jādara tikai ar saviem spēkiem - un bija grūti savienot savas sacensības, ģimeni, darbu, vēl ar darbošanos ar bērniem. Tam visam jāvelta gan laiks, gan nauda, un tad sanāk, ka pašlaik es vispār par sportu esmu pārdomās, kā rīkoties tālāk.  Ja vismaz būtu nauda, tad varētu atrast arī laiku. Diemžēl naudas ir maz.

 

 

Bērniem ir interesanti, ir daudz gribētāju, un ir arī perspektīvi jaunie piloti, kuri jau ir pabijuši pasaules čempionātā un ir gatavi strādāt tālāk. Viņi arī tagad, aukstajā laikā, prasās uz treniņiem. To, ko es varēju dot, to arī devu. Ja būs kādi papildu spēki, tad es labprāt turpinātu. Var uztaisīt daudz ko labu, bet gribētos, lai tas nav tikai man vienam pašam jāvelk. Lai arī cilvēki no malas skatītos un gribētu palīdzēt un attīstīt sportu gan pilsētā, gan arī gan arī valstī kopumā. Tad jau varētu veltīt vairāk laika – bet pašlaik zūd iedvesma, nezinu, ko darīt tālāk.

 

 

Pašlaik, paskatoties uz savu dzīvi, uz pavadītajiem 10 gadiem sportā, domāju, kāda ir sporta vērtība - cik daudz tu ieliec un cik daudz iegūsti atpakaļ. Tad aizdomājos, vai to vispār vajag. Pats varu turpināt kaut ko darīt, gribas kaut ko un darīt un cīnīties, bet vilkt aiz sevis tos mazos bērniņus, iedot viņam kaut kādu āķi lūpā - it kā iedot iespēju, bet tālāk viņiem nebūs perspektīvu, jo būs vajadzīgi lieli līdzekļi. Šis sports arī nav tik populārs, kā gribētos, sponsorus atrast grūti. Ir padarīts ļoti liels un grūts darbs, bet ir fiziski un morāli grūti to visu nest uz saviem pleciem. 

 

 

Meklējot finansējumu, tikāmies lielo uzņēmumu pārstāvjiem, un tad viens no jautājumiem bija - cik ilgi plānojat darboties. Visi lielie uzņēmumi grib vismaz piecu gadu sadarbību. Ja, piemēram, šodien mums iedod kaut kādu līdzfinansējumu, mēs sasaucam 20 bērnus, dodam viņam iespēju, vedam uz sacensībām. Nākamgad mums neiedod naudu, un tad visiem jāiet mājās. Vismaz divu gadu garantijai būtu jābūt, lai varētu kaut ko darīt. Labi, mēs esam pieauguši cilvēki, un visi saprot, ka visādi gadās, bet bērniem vajag piepildīt sapņus.

 

 

Paldies par sarunu!


Iesaki ziņu draugiem:

Izsaki savu viedokli!
     Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA



  

  

  

   

 

 ŠEIT VAR NOPIRKT

LAIKRAKSTA

ELEKTRONISKO VERSIJU

 

(pdf):



JAUNĀKAIS LAIKRAKSTS

Laikrakstu arhīvs

Kur abonēt 

Kur nopirkt