Trešdiena,
2018.gada
23.maijs
Sports
80489

"Jurmala Racing Team" ātrumlaivu pilots F4 klasē Nikita Lijcs - pasaules vicečempions


Apskatīt komentārus (0)


25.08.2017

Lai arī vajāja dažādas tehniskas ķibeles, Nikita atkal kļuvis par pasaules vicečempionu

 


Jānis Vilnītis, "Jūrmalas Vārds"

 

 

Publicitātes foto 

 

 

Pagājušā nedēļas nogalē, 19. un 20. augustā, Lietuvā, Kupišķos notika pasaules čempionāta ātrumlaivām F4 klasē trešais, noslēdzošais posms. "Jurmala Racing Team" F4 pilotam Nikitam Lijcam pirms izšķirošā posma kopvērtējumā bija stabila otrā vieta un izredzes arī uz pasaules čempiona titulu. Pēc šī, trešā posma čempionāta kopvērtējumā Nikita kļuva par pasaules vicečempionu. Apsveicam Nikitu ar sudraba medaļu!

 

 


Sagatavošanās posms 

 

 

N. Lijcs: Divu nedēļu laikā pirms sacensībām ieguldījām lielu darbu gan laivas, gan dzenskrūves sagatavošanā. Nedēļas laikā, pirms ar jauniešiem aizbraucām uz sacensībām Ungārijā, bija jāsagatavo laivas apakša. Kad es aizbraucu, tad mana komanda krāsoja un pulēja. Kad atgriezos, salikām atpakaļ dzinēju. No Ungārijas kopā ar mani bija atbraucis Aleksandrs Ščerbiņins, mūsu laivas būvētājs, lai palīdzētu atrast kādus sīkumus, kas varētu uzlabot laivu. Tie cilvēki, kuri taisa mums dzenskrūves, bija ieguldījuši ļoti lielu darbu. Ļoti īsā termiņā - nedēļas laikā-, uzbūvēja dzenskrūves kopiju tai dzenskrūvei, kuras oriģināls mums dīvainā kārtā nozuda pēc sacensībām Lielbritānijā. Negribētu teikt, ka dzenskrūvi nozaga, bet tā nekur nav atrodama... Tāds mistisks gadījums. Par laimi, bija modelis, pēc kā varēja uztaisīt kopiju. Kopiju uztaisīja, bet tā nebija tik līdzīga oriģinālam, ka varēja vēlēties. Tā bija vienīgā cerība, ka šī dzenskrūve darbosies, kā nākas, un ar to varēsim cīnīties par pirmo vietu. Lietuvā sacensību vietā bija liels taisnais gabals, kurā vajadzēja attīstīt maksimālu ātrumu. Pirms braukšanas uz Lietuvu mājās trīs dienas taisījām testus un panācām labus rezultātus - dabūjām zelta sekunžu simtdaļas, kopsummā gandrīz sekundi. No dzinēja, no dzenskrūves, no reduktora - tas viss summējās vienā lielā ciparā. Cerība bija liela.

 

 


Sacensību gaita

 

 

Kad ieradāmies, brīvajos treniņos uzrādījām trešo laiku, trešais laiks bija arī otrajā kvalifikācijas braucienā. Turpinot braukt, dzenskrūve nolūza. Līdz ar to zem ūdens aizgāja mūsu cerības... Citas dzenskrūves, kas mums bija līdzi rezervei, nebija piemērotas tai trasei. Nācās meklēt palīdzību pie citiem braucējiem, kas ir mūsu draugi, kolēģi. Bija bezizejas sajūta - neko nevari izdarīt. Trešajā kvalifikācijā ieguvām sesto vietu. Tā kā šīs aizlienētās dzenskrūves nebija izmēģinātas, pieļāvu kļūdas. 

 

 

Galvenais tiesnesis jau bija paudis, ka trases starta taisnē braucēji būs sadalīti divās grupās - pirmais piecinieks, un pārējie, kuri brauks pa tālāko sadalīšanas boju. Vairākiem pilotiem pret to bija pretenzijas, jo trešajā kvalifikācijas braucienā brauca tikai seši labākie. Tā iznāca, ka paliek tikai pieci labākie, tas kas bija sestais, jau brauc pa otru pusi bojai, līdz ar to zaudējot laiku - pat ja esi pirmais, pēc pagrieziena ir 200 metru starpība. Iznāk faktiski divas atsevišķas sacensības - tie pieci brauc pa priekšu, un pārējie tikai taisa viļņus... Diemžēl pirmajā dienā nebija nekādu citu variantu, nācās tā arī braukt. Starts bija diezgan labs, turējos visiem līdzi, bet pēc tā pagrieziena izveidojās liela starpība starp piekto un sesto vietu - turējos, cik vien tuvu varēju, piektajai vietai. Divdesmit apļu laikā mēģināju panākt un pacīnīties, bet ātruma pietrūka. Ar oriģinālo dzenskrūvi bija 112-113 km/h, kopijai bija 111, bet tai, ar ko braucu sacensības, bija 108. Sešu kilometru starpība - tas ir ļoti daudz. Tāpēc bija nereāla iespēja tikt trijniekā. 

 

 

Braucienā stabili nobraucu sestais, noturēju savu pozīciju, kopvērtējumā saglabājot otro vietu. Manninens, kas ir galvenais konkurents, nobrauca gan kvalifikāciju pole position, gan arī vinnēja pirmo braucienu. Gan otrajā, gan trešajā pozīcija arī bija somi. 

 

 

Otrajā sacensību dienā dabūjām citu dzenskrūvi, panācām labāku rezultātu kā iepriekšēja dienā, ieguvu pussekundi. Tomēr pēc finiša bija redzams, ka mēs vairāk kā par divām sekundēm atpaliekam no labākā laika. Tā ir ļoti liela starpība. Vienīgā cerība palika uz to, ka kāds cits braucējs kļūdīsies. Taču angļu pilots pārspēja mūs par divām simtdaļām, līdz ar ko atkal atkritām aiz pirmā piecinieka un vajadzēja atkal braukt ap tālāko boju... Tā var teikt, ka arī otrajā dienā nekas nemainījās - visi tie paši tajās pašās pozīcijās. Startējām labi, iznāca apdzīt zviedru, pakāpos vienu pozīciju augstāk, turējos aiz angļu pilota - mums bija sīva cīņa. Tomēr ar šādu ātruma starpību bija ļoti grūti cīnīties par ko vairāk. Vismaz nobraucu līdz beigām, noturot savu pozīciju kopvērtējumā.

 

 

Beigās iznāca tā, ka pirmais Manninens, es otrais, Vipo trešais. Somi, protams, bija ļoti priecīgi... Mēs darījām visu, ko varējām, diemžēl veiksme nebija mūsu pusē. Tāpat kā iepriekšējā sezonā, pasaules čempionāta posmu atsevišķos braucienos bija gan uzvaras, gan otrās un trešās vietas. Izšķirošajā posmā tehnisku problēmu dēļ viss beidzās, tā kā beidzās... Nevar teikt, ka ar oriģinālo dzenskrūvi mēs noteikti būtu uzvarējuši, bet tomēr būtu iespēja par to cīnīties. Biju novērtējis gan savas tehniskās iespējas, gan trasi, un mēs uz to strādājām. Lielbritānijas posmā man bija liels ātruma pārsvars par somiem. Somiem nebija tik labs ātrums, drīzāk uzrāviens un līdz ar to brauciena dinamika. Ar savas laivas labo ātrumu es viņus varēju noķert un apdzīt. Pēdējā posmā šādas iespējas vairs nebija.

 

 


Secinājumi un turpmākie plāni

 

 

Šī sezona vēl nav beigusies, turpinās Latvijas čempionāts, pēc trim nedēļām  vēl būs Eiropas čempionāts F4 klasē, kas norisināsies Vācijā, kur man jau ir nācies braukt pirms trim, četriem gadiem, kad piedalījāmies Vācijas atklātā čempionāta ADAC sacensībās. Trase tur ir ļoti sarežģīta, ar ļoti asu labo pagriezienu. Par to mēs runājām ar Aleksandru, kurš deva gan padomu, gan arī materiālus, lai es sagatavotos nākamajam posmam. Šodien (saruna notika pirmdien - red. piez. ) tikos ar mūsu vietējiem dzenskrūvju būvētājiem, kuri atsāks darbu, lai no jauna uzbūvētu pazudušās, ātrās dzenskrūves kopiju. Tomēr sacensības ir jau pēc trīs nedēļām, - tas nozīmē, ka strādāt var divas nedēļas, trešajā jau ir jābrauc - laika ir maz. Vēl ir jāpaspēj arī jaunā dzenskrūve pārbaudīt, jāsagatavojas sacensībām. Visiem ir arī darbs. Mēs centīsimies izdarīt tā, lai varētu pacīnīties Eiropas čempionātā. Tur ieradīsies arī pasaules čempioni un vēl vietēji braucēji, Vācijas sportisti, kas lielākoties pasaules čempionātā nepiedalās. Domāju, ka būs liels sportistu skaits un diezgan sarežģītas sacensības. 

 

 

Tur ir citādāka trase, un tās dzenskrūves, kas mums ir tagad, ir tai piemērotas. Tur būtu vajadzīga lielāka dinamika, ne ātrums. Jebkurā gadījumā gatavojam arī dzenskrūves rezervi. Braucam tur, lai uzrādītu labu rezultātu un dabūtu arī titulu. Protams, visi grib uzvarēt, bet jāskatās reāli uz savām iespējām. Skatīsimies, kā būs, cik ātri un kvalitatīvi būs iespējams sagatavoties. Un protams, vajadzīga arī veiksme.

 

 

Skaidrs, ka arī otrā vieta pasaulē ir ļoti labi. Tomēr pasaules čempionātā piedalāmies piecus gadus - kopš 2012. gada, un četrus no tiem cīnāmies par titulu. Bija reizes, kad bija arī reāli uzvarēt - bijām līderi, bet tad tehniskas ķibeles, tad kļūdas atsevišķos posmos. Tie, ar kuriem cīnos, jau ir divkārtēji pasaules čempioni, bet es visu laiku palieku aiz viņiem. Ir sāpīgi, ka strādājam, cīnāmies, veltām savus līdzekļus un laiku, uz rezultātu strādā daudzi cilvēki, bet mērķi nevaram sasniegt.

 

 

Pašlaik mēs vēl nezinām, ko darīsim nākamgad. Protams, ka daudz kas atkarīgs no finansēm. Mums ir jāpabeidz uzsāktais un čempiona tituls jānopelna. Tas vajadzīgs ne tikai mums, bet arī mūsu laivu būvētājiem - viņu būvētās laivas brauc pasaules labāko trijniekā. Citus gadus, kad bija vairāki posmi, bija iespējams kļūdīties un uzvarēt, bet pēdējos divos gados, kad pasaules čempionātam ir tikai trīs posmi, kļūdas ir nepieļaujamas. Ja gribi kļūt par čempionu, viss ir jānobrauc perfekti.

 


Jauno sportistu sagatavošana

 

Komandas mērķis ir veidot tādu kā pulciņu, kur bērni trenējas, iepazīstas ar ātrumlaivām, ar šo sporta veidu, iegūt arī starptautisku pieredzi. Nupat Ungārijā Formula Future pasaules čempionātā guvām ļoti pozitīvu pieredzi, kas atsauksies arī uz turpmāko darbu.

 

 

No tiem bērniem, kuri pieteicās uz treniņiem, izvēlējāmies divus - Otto (6 gadi) un Ivanu (9 gadi) -, kuriem es redzēju perspektīvu un veltīju visu iespējamo laiku. Tikām Latvijas izlasē, aizbraucām uz Formula Future čempionātu Ungārijā. Kopā ar Latvijas izlasi varējām vērot, kā šādas sacensības notiek pasaules līmenī, kā brauc citu valstu piloti, kā tiek organizētas šāda līmeņa sacensības. Man pašam bija ļoti liela pieredze - vērot, dot padomus. Piecu dienu laikā visi treniņi, viena disciplīna, otra disciplīna, - katrā savi momenti, kuriem jāpievērš uzmanība. Mazajiem sportistiem teicu, lai uzmanīgi skatās uz citiem - kā viņi brauc, kādas kļūdas pieļauj. Gan Otto, gan Ivans startēja labi, neskatoties uz pieļautajām kļūdām, viņi guva neatsveramu pieredzi. Viņiem abiem tagad ir daudz draugu gan Latvijā, gan arī ārvalstīs. Visi grib draudzēties, un ir ļoti pozitīvi, ka nav vecuma ierobežojumu. Visi viens no otra kaut ko mācās, lielākie dod padomus mazākajiem. 

 

 

Ungārijā ne tikai piedalījāmies, bet arī guvām rezultātus. Otto ieguva trešo vietu pasaulē pašā mazākajā klasē. Tas ir ļoti straujš progress, jo pirmajos treniņos nebija redzams, ka viņš varēs braukt un par kaut ko cīnīties. Ieguldījām daudz laika - gan es, gan viņa tēvs paveica ļoti lielu darbu. Treniņos braucot ar laivu pavadītais laiks ir ļoti nozīmīgs - jo vairāk laika pavadi braucot, jo labāk izjūti laivu.

 

 

Sacensībās varēja redzēt arī starpību starp mūsu diviem pilotiem - neskatoties uz vecuma starpību, kopējā treniņā abi varēja viens no otra mācīties. Viens māk labāk izdarīt pagriezienu, otrs māk ātrāk pabraukt. Gūstot jaunu pieredzi, ir jau citas izredzes.

 

 

Tas, ko biju iecerējis šai jomā, līdz šim ir veicies. Darbs tiek turpināts. Jau nākamajā dienā pēc Ungārijas turpinājām treniņus. Ivans palīdzēja salikt mūsu lielo laivu un skatījās, kā lieli puikas trenējas. Pēdējās nedēļas pirms F4 pasaules čempionāta strādājām no sešiem rītā līdz dziļai naktij. Taču visam jāatrod laiks. Komandas nogurums, protams, bija redzams arī čempionātā. 

 

 

Liels paldies manai komandai, mehāniķiem un visiem atbalstītājiem! Visiem, kas veltīja savu laiku un darbu šim startam. Ir labi, ka mums ir sudraba medaļa - ar to ir jālepojas, jo ne katram ir iespēja vispār būt tur, kur mēs esam. Ir stabilitāte, tas jau vien nozīmē, ka neesam sliktākie. Būs reiz arī mūsu diena.


Iesaki ziņu draugiem:

Izsaki savu viedokli!
     Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA



  

  

  

   

 

 ŠEIT VAR NOPIRKT

LAIKRAKSTA

ELEKTRONISKO VERSIJU

 

(pdf):



JAUNĀKAIS LAIKRAKSTS

Laikrakstu arhīvs

Kur abonēt 

Kur nopirkt