Trešdiena,
2018.gada
23.maijs
KOMERC -
PIEDAVĀJUMI
76819

Iepazīt un sajust Parīzi


Apskatīt komentārus (0)


05.03.2017

Pavasari ātrāk sagaidīt var palīdzēt kāds jauks ceļojums

 

 

Kārlis Jansons

 

 


Pavasaris ir laiks, kad sirds ilgojas kāda jauka pārsteiguma. Un vecumam šajā ziņā nav nozīmes. Tāpēc kā vienu no pavasara lielākajiem pārsteigumiem sev un saviem tuvajiem piedāvājam braucienu uz Parīzi. Jā, jā – šo pilsētu, kuru dzīvē noteikti vajag kaut reizi ieraudzīt. Un to par ļoti samērīgu cenu, ar pārdomātu maršrutu piedāvā tūrisma firma “Prieks Tūre”, uras stends mūsu uzmanību piesaistīja gadskārtējā izstādē “Balttour-2017”.

 

 

Lai arī kādam informācija par ekskursiju uz Parīzi ar autobusu pirmajā mirklī šķitīs grūta, jo attālums ir liels – vairāk kā 2000 kilometru, tūrfirmas “Prieks Tūre” vadītāja Santa Vasule ar pilnu pārliecību to noliedz: “Brauciens nav grūts. Pirmkārt, es braucu jau padsmit gadus. Parīze – tā ir te (rāda uz sirdi). Mēs esam izkoduši šo maršrutu līdz minūtei. Mēs neļaujam pārpūlēties ne šoferim, ne gidam, ne tūristiem. Man patīk, ja  pensionāri, kuri brauc mūsu braucienos, var normāli izgulēties. Ap astoņiem vakarā esam viesnīcās. Pagājušajā gadā man tūristi teica: pirmais maršruts, kurā var iedzert, papļāpāt, pastaigāties un vēl arī izgulēties. Perfekti!”

 

 


Santa uzskata, ka nevar paņemt sarunu vārdnīcu, ielidot Parīzē uz vienu dienu, paskatīties: Eifelis bija, kaut kāda pils bija, īsāk sakot – man te nepatīk! Pagriezties un aizbraukt. Tā ir jāsaprot. Bet lai to saprastu, vienreiz ir jāiziet ar gidu. “Mēs nebraucam ar autobusu ekskursijā. Ar metro es viņus aizvedu līdz gidam, pie rātsnama, un gids viņus izvadā ar kājām - Notra Dame, Latīņu kvartāls, Konsjeržerija, Luvra. Paēdam, izbraucam caur Tileriju dārzu, Vandoma laukums, opera, aizbraucam līdz tornim, - bet ne līdz Eifelim. Uz Eifeli ir jāstāv lielās rindās. Parīzē gandrīz vienā augstumā ir Eifelis un Monparnass. Augstums vienam 310 m, otram 210 m, bet Monparnass ir uz kalna. Tātad tu redzi tieši to pašu, plus Eifeļa torni. Un tur mēs ejam bez rindas. Un tad vakara noslēgumā izbraucam ar kuģi, - un tu esi sācis Parīzi saprast,” stāsta Santa. 

Dzīvošana ir klusā, retro rajonā Parīzes dienvidos, kur nav migranti, un nav perifērijas iekšpuses bardaks. Tur ir mierīgs, kluss, tur nav zagļu. Vienreiz autobusam aizmirsts aizvērt bagāžas nodalījumu. Tur stāvēja alus pudeles, smaržas... No rīta atnākot, viss stāv savās vietās. 

 

 

Tā kā pirms Parīzes jau parasti Amsterdamā “četrās zvaigznēs” visi ir izgulējušies, tad naktī seko eksursija pa Parīzi ar autobusu. Ekskursija ilgst apmēram trīs stundas. Izkāpj no autobusa pie Monmartras, pie operas, pabrauc pa Elizejas laukiem, paklausās Džo Dasēna mūzika. Un tad naktī... “Tad ir divi tādi: vaaau! Jo tad ir brīdis mūsu Pārsteigumam, pēc kura cilvēki saka „paldies!”. To emociju dēļ vien es tur varētu braukt. Trešā dienā viņi ir brīvi. Tad tu vari Parīzi iemīlēt. Vispirms tu viņu saproti, un tad tu viņu iemīli. Un tad, kad tu staigā viens vai divatā – dajebkur – paņem pudeli vīna un pasēdi. Tu vari vienkārši neko nedarīt. Es nevaru pateikt, kas man tur patīk. Man patīk tas miers. Tas, ka tur spridzina un šauj, un nez ko – blēņas. Cirka siena tev Rīgā var uzkrist uz galvas, sniegs tev var uzkrist uz galvas... Man ļoti nepatīk, ka visi ir sabaidīti: nekur nebrauciet, tur ir teroristi. Muļķības. Esmu tur biju gan pēc 13. novembra, gan pēc Nicas notikumiem, un viss tur notiek kā parasti. Pēc 13. novembra Jauno gadu sagaidījām ar šiem pasākumiem, - mēs bijām vienīgais autobuss, kas izbrauca no Rīgas sagaidīt Jauno gadu Parīzē,” ar pieredzi iedrošina Santa Vaisule.

 

 

Viņa piekrīt, ka parīzieši nemainīs kaut kādu notikumu dēļ – lai cik tie arī traģiski nebūtu – savu dzīves ritmu. Viņi ir tādi kā snobi, nu varbūt arī iedomīgi, viņi drusciņ skatās uz visiem no augšas. Bet, kad tu patin vēsturi un paskaties, ko viņi ir sasnieguši, - nu jā: viņi to var atļauties. “Un viņi skatās –  kaut kur lasīju –, ka francūzis skatās uz jums ar nožēlu, jo „diemžēl jūs neesat francūzis”” smejas Santa. 

Tūrisma speciāliste turpina smiet - vācietis piedzimst ar policijas telefona numuru rokās, pirms pateikt vārdu „mamma”, viņš mācēs piezvanīt policistam. Holandietis piedzimst uz riteņiem, kā man reiz teica viens dakteris: fiziski tas nav iespējams, bet tāda ir sajūta. Francūzis piedzimst ar komplimentu grāmatu rokās. Tu sēdi parkā, viņš pienāks klāt un sāks runāt. Viņš runās franciski, tu ar viņu runāsi latviski. Tu saproti, ka viņš tev murrā visu, ko tev var pateikt: tu esi labākais, skaistākais, gudrākais. Ko viņš par tevi domā, viņš tev nekad nepateiks. Tas galantums, tas franču šarms. “To es mācu tūristiem: ejiet gar veikalu, gar parku, gar suvenīru veikalu un,pirmkārt, atbrīvojieties! Uzsmaidiet.  Jums smaidīs pretī. Tas strādā! Meitenēm pat gaita mainās. Viss šis fīlings arī kopā veido to šarmu.”

 

 

Var tā teikt, ka “Prieks Tūre” organizētie braucieni uz Parīzi dod iespēju ne tikai apskatīt objektus, bet izbaudīt tīri emocionāli, iejusties, dabūt to sajūtu. Par to liecina kaut vai fakts, ka ir cilvēki, kas ar ar šo firmu uz Parīzi brauc piecas, sešas reizes. Arī no kaimiņvalstīm. Lido pat no Maskavas, lai aizbrauktu uz Parīzi.

 

 

Tā kā raksta autors Eiropu savulaik ir izbraucis ar stopiem, tad no savas pieredzes var atzīt, ka šim Parīzes braucienam lielais pluss ir sagatavošanās posms – Amsterdama. Iespēja izbaudīt jau to un tad lēnītiņām... uz Parīzi! “Pēc tam mēs tikpat smuki sagatavojam cilvēku atgriešanos uz zemes. Iebraucot Berlīnē, jau tas Parīzes pacilātais noskaņojums lēnām sāk noplakt. Tad varam normāli iebraukt Latvijā” domu smejot uztver Santa: “Amsterdamā mums arī ir labi partneri. Tur mēs izbraucam ar kuģi, paskatāmies visu. Parasti ekskursijā braucam vakarā. Amsterdamai ir savs fīlings. Kad pasmaržo, tu zālīti sajūti. It kā kāds arī pat nopērk. Tad mēs braucam uz Holandes puķēm.” 

 

 


Lai brauciens autobusā būtu izdevies, nozīmīgs ir grupas sastāvs. Santa atzīst, ka grupas viņiem ir foršas: “Mikslis brauc nenormālākais. Uz Parīzi, bez pieminētajiem maskaviešiem vēl nezin kāpēc arī kazahi brauc. Viņi te brauc kaut kādā apmaiņas programmā. Bet pie mums visi sadzīvo: krievi, latvieši, lietuvieši. Mums nav tā, ka nevar tikt galā. Un tad, kad brauc no Parīzes, tad jau vispār visi ir savējie. Tad sapazīstas, un tad grupiņa aug un aug, un tad norunā, uz kurieni tad nu atkal brauksim kopā.”

 

 

“Ja brauc pāris, tad kādreiz  zvana un jautā: vai mēs būsim divvietīgā numurā? Nu, ja viņiem nav vēlēšanās šķirties (smejas), tad mēs viņus nedalām speciāli. Bet savest kopā mēs varam. Mums, starp citu, ir arī “grupu bērni”. Ir bijuši grupā pāris cilvēku, kas ir iepazinušies un saprecējušies, un kam ir jau bērni. Tā arī ir bijis. Man ir pat ir viens Parīzes bērns. Mēs neapbižojam. Vieniniekus kopā sēdinām, bet ja ir kompānija, kas ir trīs, tad mēs arī viņus nedalām. Nu nav autobusā trīs vietas benķī, bet blakus varam salikt. Režīms man ir, esmu diezgan stingra, bet tāpat pa ceļam paēdam, nav tā, ka nekur nelaižam. Tad, ka tu galā tiec laikus un vari atpūsties, tad visi ir apmierināti,”vēl vienu patīkamā brauciena noslēpumu atklāj firmas vadītāja. 

 

 

Raksta autors, lai arī kādreizējais mugursomnieks, ir spiests atzīt, ka brauciens uz Parīzi iekritis acīs arī ar pieejamo cenu - 279 eiro šādam braucienam tā ir ļoti normāla. Ja rēķina, ka pašam būtu jābrauc, jāpērk biļetes, viesnīca, tad pašam par tādu naudu to nemaz nav iespējams vienmēr izdarīt. 

 

 

“Mums ir labi partneri. Šim virzienam man ir personīgie kontakti. Amsterdamā man ir savs partneris, Parīzē viesnīca – savs partneris, un mēs savu nopelnām uz apjomu. Braucam ar Cēsu autobusu parka mašīnu, gadā mēs no viņiem paņemam milzīgu daudzumu. Līdz ar to cenu mēs varam likt zemāku. Nekādu milzu peļņas procentu neliekam – labāk pelnām pa druskai uz apjomu.
Cenas ir labas, un viesnīcas mums ir labas. Mēs rūpējamies, lai cilvēkiem ir forši. Mēs spiežam uz kvalitāti, cik nu tas ir iespējams,” pauž Santa Vasule.


Iesaki ziņu draugiem:

Izsaki savu viedokli!
     Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA



  

  

  

   

 

 ŠEIT VAR NOPIRKT

LAIKRAKSTA

ELEKTRONISKO VERSIJU

 

(pdf):



JAUNĀKAIS LAIKRAKSTS

Laikrakstu arhīvs

Kur abonēt 

Kur nopirkt