Piektdiena,
2018.gada
20.jūlijs
Komentāri
83299

Darbaspēka trūkums prasa kompleksu risinājumu


Apskatīt komentārus (1)


02.01.2018

Jānis Endziņš: Profilaktiskais virziens veselības aprūpē ir mega svarīgs

 


Guna Vilnīte

 

 

Jūrmalas uzņēmēju konsultatīvās padomes tikšanās laikā ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētāju Jāni Endziņu, kas decembra sākumā notika biznesa inkubatora telpās, izkristalizējās divas svarīgākās tēmas Latvijas uzņēmējdarbībā: nodokļu politika un darbaspēka trūkums. Tā kā nodokļu reforma nupat noslēgusies, gan ne ar tādiem rezultātiem, kā sākotnēji tika gaidīts un cerēts, tad "Jūrmalas Vārds" lūdza J. Endziņu mazliet iezīmēt risinājumus darbaspēka jomā.

 

 

"Nu jau zināmu laiku uzņēmēji - dažādi, no dažādām nozarēm un dažādiem reģioniem - man ir pauduši, ka sameklēt atbilstošu darbaspēku ir problēma. Lai saprastu mērogu, vai tās ir individuālas sarunas, vai tā sistēmiska problēma, mēs veicām savu biedru aptauju. Aptauja uzrādīja, ka vairāk kā 60% no kameras biedriem jau šobrīd tā ir problēma. Vēl liela daļa norādīja, ka, ja arī šobrīd vēl nav, tad viņi prognozē, ka tuvākajā laikā tā būs ļoti nopietna problēma. Tā ka ir sajūta, ka problēma ir visaptveroša, visos reģionos," tā problēmu iezīmēja J. Endziņš.

 


Viens no iespējamiem risinājumiem varētu būt iekšējo rezervju meklēšana, kā gados vecāku cilvēku intensīvāka iesaistīšana darba tirgū. Sākšu ar konkrētu piemēru. Sieviete dažus gadus pirms pensijas ar samērā svaigu maģistra grādu biznesa vadībā, darba pieredzi lielos starptautiskos uzņēmumos Latvijā un ārzemēs, pēc kārtējā darba līguma ārzemēs atgriezusies Latvijā, bet darbu te nevar atrast. Viņa uzskata, ka vecuma dēļ īpaši tiek diskriminētas sievietes, un saka: neticu, ka ir darbaspēka trūkums, ja man neņem darbā, lai arī man ir kvalifikācija un pieredze, vienkārši vecums ne tas.

 


Man ir grūti komentēt konkrēta cilvēka stāstu. Manuprāt, un arī man mana personīgā pieredze ir tāda, ka cilvēks gados ar atbilstošām zināšanām un prasmēm var būt ļoti, ļoti labs un var būt spēcīgāks par daudziem jauniešiem. Katrs darba devējs vērtē konkrēto situāciju un veido savu komandu. 

 

 

Otrs, kas var būt sistēmiska problēma - ir neatbilstība starp pieprasījumu un piedāvājumu: kā zināms, vidējais atalgojums valstī ir salīdzinoši zems ar citām Eiropas Savienības valstīm. Vidējā alga Latvijā šobrīd ir apmēram 1000 eiro bruto, uz rokas ir vēl mazāk, savukārt gaidas pēc atalgojuma ir krietni lielākas. Latviešu diasporās ārzemēs ir veiktas vairākas aptaujas, tādu veikuši arī Latvijas Universitātes pētnieki. Ja var ticēt šai aptaujai, no tiem, kas ir kaut kad gatavi atgriezties Latvijā, apmēram puse - vai mazliet vairāk - būtu gatavi atgriezties, ja varētu penīt 1000 eiro uz rokas. Gandrīz trīs ceturtdaļas būs gatavi atgriezties, ja Latvijā varēs nopelnīt 1500 eiro uz rokas. Ja mēs zinām, ka tagad vidējā alga ir 1000 eiro uz papīra, tad ir acīmredzami, ka starpība starp to, ko reāli šobrīd maksā un ko mēs gaidām, pagaidām ir ļoti liela.

 

 

Ir daudz cilvēku, kuri nevar atrast darbu ar tādu atalgojumu, kādu viņi uzskata par pietiekamu. Cilvēku aizbraukšana turpinās. Iznāk jocīgi: it kā uzņēmēji nevar atrast darbiniekus, tai pat laikā darbinieki nespēj atrast labu darbu un brauc prom. Kamēr mēs nenonāksim vidēji pie 1500 eiro uz rokas, situācija diemžēl tāda arī saglabāsies. 

 

 

Protams, vecāka gadagājuma cilvēkiem virkne iespēju sašaurinās. Tas gan vairāk attiecas uz tādiem darbu veidiem, kur vairāk vajadzīgs fiziskais spēks. Bet tur, kur darbs ir vairāk, kā saka, ar galvu, intelektuāls, zinām ļoti daudz piemēru, kur cilvēki strādā, un nekāda vaina. 

 


Gribas teikt, ka cilvēki, kas ir gados vecāki, algu grib lielāku, jo viņiem ir citas vajadzības, citas prasības pret dzīvi, un, protams, ir arī atbilstoša darba pieredze. Studentam, kas dzīvo pie mammas un kas tikai mācās strādāt, var maksāt divreiz mazāk nekā cilvēkam ar pieredzi, kuram pašam jākārto savas finansiālās saistības.

 


Cilvēks grib darīt darbu par šādu algu, tai pat laikā par tādu algu šo darbu nepiedāvā. Ņemot vērā to, ka darbaspēka nepietiek, šobrīd algas kopumā strauji kāpj, bet tas rada vēl citu problēmu. 

 

 

Tas, ka algas kāpj, no vienas puses ir labi, bet tikai tajā gadījumā, ja alga kāpj kopsolī ar tā saucamo produktivitāti. Proti, ja uzņēmums vai organizācija aug - strauji iekaro jaunus tirgus, ir izdomājuši jaunus produktus, ir ekonomiski spējīgi maksāt lielāku algu - tad tas ir loģiski, tikai labi un pareizi, un uz to ir jāvirzās. Bet, ja ir tā, ka  produktivitāte palikusi uz vietas, vienkārši ceļas algas - tad veidojas burbulis.

 

 

 Jāsaka, ka jau šobrīd produktivitātes kāpums atpaliek no darba algas kāpuma. Šādā situācijā mēs jau vienreiz bijām - pirmskrīzes laikā, kad to lielā mērā noteica būvniecības sektors. Tad jau bija tā, ka stipri kvalificēti cilvēki gāja uz būvniecības sektoru darīt vienkāršos darbus, jo tur bez ļoti labas algas neviens uz to darbu negāja. Ar ko tas beidzās, mēs zinām. Stāsts nav par to, ka uzņēmēji vienkārši ir iespītējušies un negrib maksāt lielākas algas vai tamlīdzīgi. Uzņēmējam ir jāiet kopsolī ar pašu uzņēmuma izaugsmi.


 

Vai nav tā, ka ir arī uzņēmēji, kas vienkārši nemaksā? Kaut vai lielie mazumtirdzniecības tīkli, kam peļņa ir nez cik miljonos. Kāpēc viņi nevarētu kasierim pielikt 50 eiro pie algas - tāpēc jau nebankrotētu. 

 


Skaidrs, ka darbaspēkam paliekot mazāk, algas celsies - tas ir neizbēgami, jo pretējā gadījumā kādā brīdī nebūs, kas strādā. Uzņēmēji, protams, mēģina nopelnīt, un viņiem tas viss ir jāsabalansē. 

 

 

Lielākajā daļā uzņēmumu bez darbiniekiem nekādi nevar. Kamēr darba tirgū ir cilvēki, kas par konkrēto algu ir gatavi strādāt, uzņēmēji var turēt algu līmeni, kāpināt tikai mazlietiņ, bet tajā brīdī, kad darbinieku sāk trūkt, arī šādam uzņēmumam nav variantu - ir jāceļ algas. Un tā tas arī notiek.

 


Runā par to, ka, kad sabiedrība noveco, sabiedrībā ir relatīvi daudz gados vecāku cilvēku, tai pašā laikā tomēr ir redzams, ka vecums ir šķērslis, lai dabūtu darbu. Jūs tur neredzat kaut kādas iekšējās rezerves?

 


Mana pārliecība, ka arī cilvēki gados var būt ļoti labi darbinieki. Ņemot vērā to, ka darbaspēka trūkst, tad vienkārši nav izvēles, un ja uzņēmējs redz, ka darbinieks pēc spējām un prasmēm atbilst, viņu ņem darbā. Tas būtu vienkārši muļķīgi: uzņēmumam trūkst darbinieku, atnāk pieteikties cilvēks, kas der, bet uzņēmējs neņem tāpēc, ka cilvēkam pasē kaut kāds ne tāds datums... Es domāju, ka tā nenotiek. Es ticu, ka daļai vecāka gadagājuma cilvēku, - ne visiem! - ir jautājums par viņu spējām un prasmēm. Ja cilvēki ir spējuši tikt laikam līdzi ar savām praktiskajām tehniskajām iemaņām, nav problēmu. Es pazīstu virkni cilvēku, kas vairs nu galīgi nav jaunieši, bet seko līdzi visām tendencēm. Tas ir individuāls jautājums.

 


Jūs varat komentēt Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) kursus, ko viņi rīko bezdarbniekiem? Cik tie ir aktuāli? Vai uzņēmējam der tas produkts, - darbinieks, ko viņi ražo?

 


Gribētos, lai šie kursi ir ciešāk integrēti ar reālu uzņēmumu reālām vajadzībām. Vajadzētu rīkoties līdzīgi kā profesionālās izglītības jomā, kur jau ir aizsākusies duālās izglītības pieeja jeb darba vidē balstīta profesionālā izglītība. Tas ir Vācijas modelis. Ideja tāda, ka cilvēks, kas mācās profesionāli tehniskajā skolā, tikai mazu daļu no laika mācās skolā, bet lielāko daļu laika viņš strādā reālā uzņēmumā. Tā ir iespēja ne tikai teorētiski, bet ļoti praktiski mācīties reālā darba vidē. Kas vēl ir ļoti svarīgi, - ne tikai iemācīties to konkrēto lietu, bet arī saprast, vai šis darbinieks iederas tajā uzņēmumā. 

 

 

Katrā organizācijā ir sava iekšējā kultūra. Te varbūt vietā salīdzinājums ar sporta spēlēm. Bieži vien ir tā, ka komandas treneris komandā nepaņem kādu - varbūt zvaigzni, kas individuāli ir labāks spēlētājs, bet paņem citu spēlētāju ar švakākām prasmēm, jo viņš labāk iederēsies komandā. 

 

 

Diemžēl praksē ļoti daudz mācību ir tādas: vienkārši savā nodabā mācās kaut ko, kā saka, pašizglītojas. Tas, protams, labi, bet bez tāda patiesa mērķa pēc iespējas ātrāk atgriezties darba tirgū - īpaši tai laikā, kad vēl ir bezdarbnieka pabalsts. 

 

 

Būtu ļoti svarīgi kaut kā savilkt rezultātus kopā un paskatīties, cik no tiem cilvēkiem, kas ir NVA izmācījušies kādu noteiktu profesiju, gada laikā tiešām strādā šajā profesijā Latvijā. 

 


Uzņēmējam, pieņemot darbā cilvēku, nav objektīvas informācijas par to, ko viņš ir darījis iepriekš. Ja agrāk bija tādas darba grāmatiņas, kur darba devējs visu bija ierakstījis, tagad ir jāpaļaujas tikai uz to, cilvēks pats saka. Varbūt ir kaut kāda iespēja, piemēram, elektroniskajā vidē atjaunot kaut kādu sava veida darba grāmatiņu, veidot darba ņēmēju datu bāzi? Uzņēmējam būtu drošāk, ja viņam būtu vairāk informācijas par cilvēku, ko viņš plāno ņemt darbā. 

 


Meklējot darbiniekus nopietnākiem amatiem, palīdz personāla atlases kompānijas, kam tas ir bizness. Uzņēmējs var definēt, kādas ir vajadzības, personāla atlases kompānijas kompetencē ir sameklēt cilvēku, kas atbilst šiem parametriem. Tas ir pakalpojums, kas maksā naudu. Standarta gadījumā - ja uzņēmējam vajag darbiniekus, viņš izsludina konkursu, un viņi paši piesakās. 

 

 

Es domāju, ka tur ir problēma ar personas datu aizsardzības regulējumu. Pēc likuma nedrīkst veidot kaut kādas datubāzes par cilvēkiem. Savā ziņā tas ir konkrētā uzņēmuma personāla vadības kompetences jautājums - pēc potenciālā darbinieka iesniegtā CV pašiem orientēties un saprast, kas tur nav pateikts, uzdot precizējošus jautājumus, sazināties ar iepriekšējiem darba devējiem un saprast, kā tur ir, kā nav. 

 


Bet ir taču kredītņēmēju datubāze, kuru pārbauda bankas, pirms izsniedz kredītu. Finansiālā informācija ir visjutīgākā cilvēkam, kāpēc tad nevarētu būt šāda datu bāze?

 


Domāju, tas vairāk ir jautājums Tieslietu ministrijai un varbūt arī Datu valsts inspekcijai. Protams, no uzņēmēja viedokļa būtu labi, ja tāda datubāze būtu. Vēl viens moments, kas jāņem vērā - ja arī tāda datu bāze būtu, vai tur varētu redzēt patiesos datus. Uzņēmējs fokusējas uz rezultātu. Ja konstatēs, ka darbinieks ir kaut kādā ziņā neatbilstošs un atlaižams kaut kādu ļoti rupju pārkāpumu dēļ, tad uzņēmējam nav tik svarīgi  rūpēties par to, lai šo cilvēku uz visiem laikiem izstumtu ārā no darba attiecībām jebkur pasaulē. Uzņēmējam galvenais ir atrisināt konkrēto problēmu. Konstatējot, ka cilvēks darbam neder, uzņēmējs izsauc viņu pie sevis un saka: klausies, šitā nevar, raksti atlūgumu. Šādos gadījumos cilvēks jau parasti saprot, ko viņš izdarījis, un saka - labi, rakstam ar’. 

 

 

Tikko sākas cita veida atbrīvošana no darba, - ir kaut kāds pārkāpums, vēl kaut kas, sākas milzu birokrātija. Uzņēmējiem ikdienā nav laika ar to visu ņemties. Ir jau arī gadījumi, kad tas viss tā notiek, bet laiks ir nauda, svarīgi ātri situāciju atrisināt. Labākais tests ir reāls darbs, tāpēc arī likumā ir pārbaudes termiņš. Jā, varbūt tie trīs mēneši kādreiz nav pietiekami, lai līdz galam izvērtētu. Manā pieredzē ir bijis tā, ka paņem darbinieku, kurš pēc visām pārrunām, pēc CV, pēc visa, izskatās vienkārši izcils, - nu tāds, ko es esmu meklējis visu mūžu. Viņš pastrādā kaut kādu laiku, un es saprotu, ka ir traki. Un ir otrādi - šauboties pieņem darbā cilvēku, kas pēc sarunām šķiet ne tik spēcīgs. Taču cilvēks darbā atveras un ir izcils. Reālais darbs visu noliek savā vietā. 

 


Varbūt kontekstā ar darbaspēka novecošanos vērts valstī veidot veselības aprūpi, kas ir vairāk tendēta uz profilaksi, rekreāciju, rehabilitāciju. Lētāk taču ir darbiniekam veselību saglabāt, nevis viņu izdzīt un izspiest līdz pēdējam. Tad veselībā notiek lūzums, un tad jau viss beidzas ar invaliditāti. Varbūt drusciņ parūpēties par cilvēku jau laikus, tad viņš būs darba spējīgs ilgāk, - būs nodokļu maksātājs, nevis pabalstu saņēmējs. 

 


To ātro iespēju nav nemaz tik daudz. Ir jautājums, kā ātrāk un veiksmīgāk integrēt jauniešus darba tirgū, bet arī jauniešu ir ļoti maz. Un tad ir otrs stāsts par vecākiem cilvēkiem, kā viņus pārkvalificēt, kā viņus integrēt darba tirgū, tai skaitā, arī domājot par veselības lietām. 

 

 

Šogad, man šķiet, bija pirmais gads, kad darba tirgū ienāca mazāk cilvēku, nekā atstāja darba tirgu, faktiski bija negatīvais lūzums. Diemžēl tendence tāda, ka cilvēku skaits darbspējas vecumā samazinās un turpinās samazināties. Palielināsies pensijas vecuma cilvēku skaits. No vienas puses gribas vēlēt, lai cilvēki atpūšas, darba dzīve jau aiz muguras, bet, no otras puses, no Latvijas tautsaimniecības viedokļa, būtu gudri domāt un darīt, lai viņus tomēr atgrieztu darba tirgū. Gan viņiem labāk - papildus naudu nopelnīt, gan arī ekonomika grieztos. 

 


Gados jauni cilvēki sitās ar mašīnām, ar motocikliem, bet pēc negadījuma laikus nesaņem medicīnisko rehabilitāciju. Rezultātā paliek par invalīdiem un visu mūžu sēž uz pabalstiem, lai gan viņi būtu spējīgi atgriezties darba tirgū, ja viņiem tiktu laikus sniegta šī palīdzība. Tā Latvijā ir milzīga problēma. 

 


Tas, ko mēs esam iezīmējuši savos nākamā gada darba plānos, - mēs sāksim šķetināt, ko un kurā virzienā darīt, lai problēmu mazinātu. Tur ir virkne virzienu. Šajās tēmās man nav gatavas receptes, ko šodien varu pateikt, bet tur ir virziens gan imigrācijas vektoram, jo cilvēku skaits... Teiksim, mēs nevaram cerēt, ka visi pensionāri strādās - tā vienkārši nebūs. Tas nozīmē, ir jābūvē gudra imigrācija, precīzi jāsaprot, kā tā izskatīsies, lai nepārspīlētu. Tad ir šī pārkvalificēšanās un vecāka gadagājuma cilvēku integrācija darba tirgū. 

 

 

Protams, arī jādomā, kā pagarināt darbspējas laiku. Tā ir veselības aprūpes sistēmas problēma. Veselības aprūpes sistēma arī, manuprāt, vairāk būtu jābūvē uz tiem pamatiem, kā jūs minējāt, - darīt kaut ko savlaicīgāk. Savlaicīgi strādājot, var sasniegt labus rezultātus darbaspējas saglabāšanā, mirstības mazināšanā. Šis profilaktiskais virziens ir mega svarīgs. Tie ir valsts sistēmas trūkumi. To vismaz lielākās organizācijas, uzņēmumi mēģina kaut kā, ar saviem līdzekļiem, ar veselības apdrošināšanu, risināt. 

 


Cilvēki studē par valsts līdzekļiem budžeta grupās, varbūt viņiem tomēr uzlikt pienākumu, teiksim, slēdzot līgumu ar valsti, lai viņš kaut kādu konkrētu laiku pēc augstskolas beigšanas tomēr paliktu strādāt Latvijā. 

 

 

Es arī teiktu, ka tas būtu pareizs virziens. Ir zināmi piemēri, kur valsts pat apmaksā studijas ārzemēs. Saka: brauciet, mācieties, mēs jums apmaksāsim to pasākumu, bet jums ir pienākums pēc tam zināmu laiku strādāt pie mums, bet, ja jūs izmācījāties un negribat te strādāt, tad jāatmaksā tā nauda, kas ir ieguldīta. Mēs iztērējam pietiekami lielus budžeta līdzekļus uz to, ka cilvēku izmācām, un tad viņam vēl iemāca to valodu, kas viņam trūkst, lai būtu biļete uz Skandināviju. Viņš aizbrauc un pievieno ekonomisko vērtību tur - tas droši vien nav īsti pareizi. 

 

 

Man šķiet, ka būtu gudri vērt vaļā diskusiju, noteikt kaut kādus spēles noteikumus, ja valsts tevī iegulda naudu. Tā būtu diezgan fundamentāla pārmaiņa.


Iesaki ziņu draugiem:

Izsaki savu viedokli!
     Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA



  

  

  

   

 

 ŠEIT VAR NOPIRKT

LAIKRAKSTA

ELEKTRONISKO VERSIJU

 

(pdf):



JAUNĀKAIS LAIKRAKSTS

Laikrakstu arhīvs

Kur abonēt 

Kur nopirkt