Trešdiena,
2018.gada
23.maijs
Jūrmalnieki
77936

Vienkārši Karīna


Apskatīt komentārus (0)


18.04.2017

Karina Siņkeviča par principiem, ikdienas darbu un hobijiem

 

 

MARJANA IVANOVA-JEVSEJEVA

 

 

Par Jūrmalas domes deputāti Karinu Siņkeviču pēc tam, kad viņa atbalstīja Gata Trukšņa atkal ievēlēšanu mēra amatā un pati izstājās no partijas Saskaņa, runāts ir daudz un dikti, taču visu šo laiku tā arī neizdevās viņu pierunāt uz atklātu interviju - par viņu neesot, ko rakstīt... Tomēr šoreiz beidzot izdevās pierunāt padalīties informācijā par sevi, saviem dzīves un politikas uzskatiem:

 


Nu bet patiešām, man ir standarta biogrāfija, - viņa saka. Esmu dzimusi Rīgā, pabeigusi 40. vidusskolu, tad medicīnas skolu, tad institūtu. Skolā mācījos krievu valodā, medicīnas institūtā – latviešu, skolā bija padziļināta angļu valodas apmācība – tā nu trīs valodas pārvaldu brīvi. Pēc medicīnas institūta strādāju slimnīcās – vispirms 5. ginekoloģiskajā Rīgā, Merķeļa ielā, tad Rīgas Dzemdību namā (tur biju operējoša ārste-ginekoloģe), tagad – Dubultu poliklīnikā. Tas ir, visa aktīvā dzīve saistīta ar medicīnu, ar palīdzību sievietēm. Viss...

 


Par politiķi nepiedzimst

 


Bet kā tad nokļuvi politikā?


Draudzene no ceļa noveda... (smejas).

 

 

Bet ja nopietni?

 

 

Es runāju nopietni! Mana draudzene tolaik, pirms četriem gadiem, strādāja Saeimā. Kaut kā saruna ievirzījās par Jūrmalu, par politiskajiem skandāliem, kuri šeit ik pa laikam uzplaiksnīja iepriekšējo sasaukumu laikā. Tikko deputāts Visockis bija “izšāvis” savu vēsturisko frāzi, kas izskanēja pa visu Latviju – ka Jūrmalā naudu varot ar lāpstu grābt. Es tad nu arī izteicos, cik tas viss ir nepatīkami,  ka man ir kauns, ka manas pilsētas pašvaldībā notiek  tādas lietas...Draudzene man saka: “Kritizēt var katrs. Ja reiz esi tāda principiāla, kārtīga, labsirdīga, atsaucīga, gatava palīdzēt cilvēkiem – ko tad sēdi un kritizē? Ej pati un kļūsti par deputāti!”. Sākotnēji uztvēru to kā joku – esmu ārste, nevis politiķe. Pēc tam apdomājos: kāpēc ne? Aizgāju ar. Un iekļuvu domē. Paldies jūrmalniekiem, kas noticēja man, tobrīd nebūt ne plaši pazīstamai Dubultu poliklīnikas ārstei.

 


Un kā? Vai tev izdevās šajos četrus gados kļūt par politiķi?

 


Kaut kādas lietas kļuvušas labāk saprotamas, kaut kādas – tā arī palikušas neizprastas... Man vēl šobrīd ir pilnīgi nesaprotama daudzu iedzīvotāju attieksme pret deputātiem. Dažkārt pat kļūst neērti, kad cilvēks, vēršoties pie manis pēc palīdzības, bikli jautā: “Atvainojiet, vai jūs man neatvēlētu brīdi laika manas problēmas atrisināšanai?”. Tu taču tāpēc mani esi ievēlējis, lai es tev palīdzētu un risinātu tavas problēmas! Tieši tāpēc tu pats esi man deleģējis šo varu. Tad kāpēc tagad šāda attieksme – kā pret kaut ko pārāku, gandrīz vai dievību, ko lieku reizi neērti traucēt, ja tev ir problēmas, un tās vari mēģināt atrisināt ar manu palīdzību? Tev taču nebūs neērti vērsties pie ārsta, ja esi saslimis? Tad, lūk, deputāts tieši tam arī ir, lai – cita starpā – vērstos pie viņa, ja radušās grūtības. Un lai viņš ar sev vēlētāju uzticētās varas spēku viņiem arī palīdzētu. Tāpēc taču viņu ievēlēja!

 

 

Cits jautājums (kas kļuva man aktuāls pēc tam, kad es saņēmu mandātu), ka tad, kad kļūsti deputāts, tev uzliek stingrus rāmjus. Un lūk tā ir mana lielā sāpe visā šai laikā, kopš esmu Jūrmalas domes deputāte: kad ar visu sirdi un dvēseli vēlies kādam palīdzēt, bet nevari, jo pēc likuma to nedrīkst!

 

 

Lai tas būtu saprotamāk, - lūk, piemērs. Sieviete - invalīde (vārdu un adresi, protams, nenosaukšu) savulaik privatizējusi dzīvokli mājā, kurā dzīvoja kopā ar vecākiem un meitu. Tas bija 90. gadu sākumā, cilvēki daudzās lietās neorientējās: piedāvāja privatizēt dzīvokli, iedeva sertifikātus – tātad vajag privatizēt! Taču šī māja jau toreiz bija veca, bet tagad jau vispār ir avārijas stāvoklī. Dažādos laikos to pametuši gandrīz vai visi tās iedzīvotāji. Bet viņai un viņas 90 gadus vecajam tēvam vienkārši nav, kurp iet: ne ūdens, ne kanalizācijas, ne normālas apkures, ne elektrības – nekā nav! Ja dzīvoklis nebūtu privatizēts, pašvaldība varētu palīdzēt: uzņemt dzīvokļu rindā, piešķirt labiekārtotu dzīvojamo platību – nu kaut vai sociālajā mājā. Taču viņai pieder nekustamais īpašums - dzīvoklis! Tāpēc saskaņā ar likumu pašvaldība viņai nedrīkst palīdzēt. Naudas, par kuru noīrēt vai nopirkt citu dzīvokli, viņai arī nav. Un, lūk, viņa atnāk pie manis uz pieņemšanu un raud. Es skraidu pie juristiem, lūdzu atrast kādu juridisku iespēju, kuru varētu izmantot, lai palīdzētu viņai, nepārkāpjot likumu. Bet nav tādas iespējas! Kaut sēdies blakus viņai un raudi kopā ar viņu. Jo es, kaut arī esmu deputāte, nevaru viņai nekādi palīdzēt. Pēc likuma nav paredzēts.

 


Cik reižu nav bijis tā – atnāk cilvēks uz pieņemšanu, ģimene ir nabadzīga, dzīvo trūcīgi. Taču pēc likuma mazturīgā statusu ar visiem šim statusam piekrītošajiem atvieglojumiem nevar iedot, jo ģimenes ienākumi pārsniedz atļauto robežu... Par dažiem eiro! Vai nav absurds?

 

 

Pa šiem četriem gadiem ir bijušas vairākas, visdažādākās situācijas, kad ir gribējies vienkārši iet, paņemt kādu no likumdevējiem aiz apkakles, sapurināt un teikt: “Vai jūs saprotat, kādus likumus pieņemat? Un kā šie likumi pēc tam sāpīgi sit pa cilvēkiem?!”. Likumiem taču būtu jāpalīdz cilvēkiem dzīvot labāk, nevis otrādi!

 


Bet ir taču bijušas arī situācijas, kurās ir izdevies palīdzēt?

 

 

Protams, ir bijušas. Taču neredzu jēgu par tām stāstīt. Pirmkārt, es pret to attiecos kā ārste – cilvēkam bija slikti, viņš vēršas pie manis, es iejaucos – un viss atkal ir labi. Tā ir norma. Tā tam ir jābūt.

 

 

Otrkārt, deputāta darbs - tas ir komandas darbs, tādēļ izcelt tieši sevi un savu darbu būtu nepareizi un nekorekti attiecībā pret maniem kolēģiem. Mēs taču neko neizlemjam vienatnē.

 

 

Lēmumi mums ir jāpieņem pastāvīgi – gan privātos jautājumos, bet biežāk – par kopīgajiem, kas attiecas uz pilsētas dzīvi kopumā. Es, piemēram, strādāju trīs komitejās – izglītības, kultūras un tūrisma. Tur ir tik daudz visdažādāko jautājumu – visas avīzes nepietiktu, lai visus pārskaitītu! Nerunājot nemaz par to, ka mēs piedalāmies praktiski visos pasākumos, kuru rīkošanā piedalāmies - kultūras, sporta, palīdzam to organizatoriem...

 

 

Arī sociālos jautājumus rosinām tāpat: sapulcējamies, apspriežam, izlemjam, balsojam. Man jāsaka – ja ir kaut vismazākā iespēja palīdzēt cilvēkam kaut kādu problēmu risināšanā – ar pabalstu, ar dzīvojamās platības piešķiršanu, ar atvieglojumiem – mēs to vienmēr cenšamies izmantot.

 


Jūrmalas intereses – pirmajā vietā!

 


Pirms neilga laika, pateicoties medijiem, tavs vārds izskanēja visā Latvijā – kad pretēji savas (nu jau bijušās) partijas lēmumam, nobalsoji par Gata Trukšņa atkārtotu ievēlēšanu mēra amatā.

 

 

Jā, troksnis bija liels (smejas). Dzeltenās preses žurnālisti man jautāja tieši: “Cik jums par to apsolīja?”. Tas bija tiešām pretīgi...

 

 

Es varu apzvērēt pie kā gribat – pie Satversmes, Bībeles vai pie jebkuras citas svētas grāmatas: neko neesmu saņēmusi. Un man neviens neko arī nesolīja. Mans balsojums bija tikai un vienīgi loģiskas sekas manai ciešajai pārliecībai: vienmēr vajag rīkoties, kā liek sirdsapziņa, un tad, ja esi jūrmalnieku ievēlēts, rīkoties vari tikai no viņu interesēs, nevis kaut kādas abstraktas “lielās politikas” apsvērumu vārdā. Tāpēc es balsoju PAR Trukšņa atjaunošanu amatā.

 


Varat paskaidrot konkrētāk?

 

 

Manuprāt, viņš bija labākais pilsētas mērs visā Jūrmalas jaunāko laiku vēsturē. Inteliģents, ļoti taktisks, izglītots, erudīts... Viņš ir izveidojis darbaspējīgu komandu. Un kompetences līmenis! Esmu pārliecināta: kaut nakts vidū pamodināts, viņš varētu atbildēt uz jebkuru jautājumu, kas saistīts ar Jūrmalas saimniecisko dzīvi. Nemaz nerunājot par to, cik daudz jūrmalnieku joprojām ir viņam pateicīgi par 70% atlaidi nekustamā īpašuma nodoklim. Tāpat kā par daudzām citām lietām...

 

 

Otrkārt, man kā deputātei nebija skaidrs, ko tieši Truksnis pārkāpis – un šādas skaidrības man nav joprojām. Tobrīd bija runa par kaut kādām ļoti neskaidri formulētām KNAB aizdomām par 2013. gada priekšvēlēšanu kampaņas finansēšanas pārkāpumiem, turklāt šos pārkāpumus it kā izdarījis sponsors, bet nevis pats Truksnis. Un pats galvenais – tiesiskā valstī cilvēku par vainīgu var atzīt tikai tiesa! Kamēr sprieduma nav, neredzēju tobrīd un arī tagad neredzu nekādu šķēršļu, lai cilvēks turpinātu strādāt.

 

 

Un beidzot: deputāti, kuri par katru cenu vēlējās “nomest” Truksni, dabiski, vērsās arī pie manis. Es viņiem uzdevu tikai divus jautājumus: “Vai jums ir darbības programma? Vai jums ir darbaspējīga komanda, kura strādās tikpat saskaņoti, kā tā, ko izveidoja Gatis?”. Nekādas konkrētas atbildes nebija, tikai vienkārši vēlēšanās “nomest mēru”, ja reiz radies tāds iegansts. Es arī tagad esmu pārliecināta: ja es tobrīd būtu aizgājusi viņu pavadā, domē būtu radies haoss. Un Jūrmalā skandāli turpinātos.

 

 

Taču no tavas iepriekšējās partijas tev nācās šķirties...

 

 

Māksla prasa upurus (smejas). Bet, ja nopietni, tad es uzskatu tā: pašvaldības deputāta prioritātei jābūt iedzīvotāju, vēlētāju interesēm. To pamatā – ne lielā politika, bet saimnieciski jautājumi. Četru gadu laikā es ne reizi vien esmu pārliecinājusies, ka Gata Trukšņa izveidotā komanda patiešām ļoti sekmīgi ir strādājusi tieši pilsētas labā. Un, lai arī kā šī komanda sauktos, lai arī kādu partiju pārstāvētu – man galvenais, lai tajā ir kārtīgi cilvēki un savas pilsētas patrioti. Tāpēc esmu gatava sadarboties ar šo komandu arī turpmāk. Jo vairāk tāpēc, ka man ir lieli plāni...

 


Vai padalīsies?

 

 

Ar visām idejām nevarēšu – tas būs pārāk gari. Bet ar pašiem galvenajiem plāniem varētu. Vispirms jau mūsu senioriem būtu iespēja bez maksas paārstēties stacionārā: citās pašvaldības pensionāriem šādas iespējas ir, taču šeit pagaidām ne. Tiesa, mums izdevās budžetā atrast 50 eiro gadā katram Jūrmalas pensionāram ar ārstēšanos saistītu izdevumu segšanai. Tas arī nav slikti.

 

 

Neatliekamās stomatoloģiskās palīdzības punkts Jūrmalā arī ir sāpīga problēma, kuru noteikti būtu jārisina. Lai būtu pieejami dežurējošie bērnu ārsti un citi speciālisti. Tas taču ir absurds, ka pieņemšanu pie speciālista jāgaida mēnesi un ilgāk.

 

 

Nepieciešams Jūrmalai piesaistīt jaunos mediķus, pat studentus. Varbūt ir jēga pārņemt Daugavpils pieredzi, kur pašvaldība aktīvi piesaista jaunos speciālistus – piešķir speciālas stipendijas studentiem – mediķiem un ārstiem-rezidentiem, kuri strādā reģionālajā slimnīcā. Dažiem pat pilnībā apmaksā apmācību. Plānu ir daudz – un tie ir labi.

 


Un uzkodās – sēnītes ar ievārījumu


Un kā pret tavu ārstes-politiķes karjeru attiecas tava ģimene? Vai tev atliek laiks mājiniekiem?

 

 

Ģimene mani atbalsta, par ko saviem tuvajiem cilvēkiem esmu ļoti pateicīga. Īpaši savam mazdēliņam: viņam ir pusotrs gadiņš, un tā ir tāda laime, tāds prieka avots! Es vispār mīlu bērnus, bet savu mazbērnu, kā jau jebkura vecmāmiņa, vienkārši dievinu!

 

 

Bet par laiku – tur viss atkarīgs no tā, kā proti organizēt savu laiku. Padalīšos ar savu noslēpumu: man taču ir arī hobijs – esmu kaislīga sēņotāja! Kā sezona sākas – grozs vienā rokā, nazis otrā – un turieties, bekas un baravikas!

 

 

Arī ievārījumus man patīk vārīt. Vispār man patīk gatavot! Receptes izvēlos pēc viena dzelžaina principa: lai ēdiens būtu veselīgs, taču tam jābūt arī garšīgam.

 

 

Vai tas maz ir iespējams?

 

 

Man viss ir iespējams!


Iesaki ziņu draugiem:

Izsaki savu viedokli!
     Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA



  

  

  

   

 

 ŠEIT VAR NOPIRKT

LAIKRAKSTA

ELEKTRONISKO VERSIJU

 

(pdf):



JAUNĀKAIS LAIKRAKSTS

Laikrakstu arhīvs

Kur abonēt 

Kur nopirkt