Otrdiena,
2019.gada
17.septembris
Jūrmalnieki
41911

Vajadzīga atgriezeniskā saite ar Briseli


Apskatīt komentārus (1)


27.01.2014

Saeimas deputāte Iveta Grigule (ZZS).

 

 

Iveta Grigule: tur ir jādomā par cilvēkiem, kuri ir tev aiz muguras – savu tautu, nevis par izpatikšanu pārējiem

 

 

 

Jānis Vilnītis, speciāli „Jūrmalas Vārdam”

 

 

Īsi pēc barikāžu piemiņas brīža Dubultu laukumā izdevās tikties ar Saeimas deputāti Ivetu Griguli (ZZS). Uz laukuma redzētais rosināja aicināt uz interviju šo ar politiskajām negācijām nesamierināmo deputāti.

 

 

- Tikko zaļās pasaku mājas „Undīne” vadītājs Ingus Zālītis, uzrunājot barikāžu piemiņas pasākuma dalībniekus, pauda - vai tā Latvija, kas ir šodien, ir tā, par kuru mēs stāvējām uz barikādēm un sildījāmies pie ugunskuriem? Un, kā viņš teica, - tas ir neatbildēts jautājums. Cilvēki viņam pēcāk gāja klāt un teica, ka tā bijusi labākā runa...

 

- Es atceros 1991. gada notikumus, jo pati tajā visā biju klāt - biju gan tējas vārītāja, gan maizīšu smērētāja barikāžu dalībniekiem. Tā bija milzīga, milzīga kopības sajūta. Pleca sajūta. Un visapkārt valdīja ļoti liels emocionāls pacēlums. Protams, toreiz mēs uz barikādēm sēdējām, stāvējām, salām ar domu par pārtikušu, par tādu Latviju, kādu mums 1918. gadā vēlēja šīs valsts dibinātāji. Pirmais Valsts ministru prezidents Ulmanis toreiz - 18. novembrī - tā arī uzrunāja klātesošos: mēs šobrīd veidojam valsti, lai tā būtu pārtikusi, lai trūkumu neciestu neviens tās iedzīvotājs, visi dzīvotu saskaņā... Un redz, te mums šodienas politiskie spēki ir izķengājuši divus vārdus: „Vienotība” un „Saskaņa”...

 

Ulmanis ar savu darbu pierādīja, ka tas ir iespējams, un 1991. gadā, stāvot uz barikādēm, mēs drīzāk domājām par Ulmaņlaika Latviju, to, kāda tā bija pirms kara. Latvija bija viena no vadošajām valstīm lauksaimniecībā, mēs eksportējām savus pārtikas produktus uz visu Eiropu.

 

- Ne tikai. Mums bija auto būvniecība, ražojām pat lidmašīnas un pasaulē slavenākos spiegu fotoaparātus!

 

- Protams, protams! Mums bija arī ļoti attīstīta radio rūpniecība. Tāpēc jau es un mana ģimene, kura 1991. gadā barikāžu laikā atradāmies Dzirnavu ielā pie Telefoncentrāles, vairāk domājām par plaukstošo un zeļošo Ulmaņlaika Latviju. Diemžēl ir jāatzīst, ka šis ceļš ir izrādījies gana līks un šķībs, un šīs cerības un gaidas lielā mērā nav piepildījušās. Jā, mēs esam brīvi, Latvija ir it kā demokrātiska valsts, bet, paskatoties kā dzīvo mūsu cilvēki, lielākā daļa pensionāru, daudzbērnu ģimenes un vientuļie vecāki... Tikko prezentēts Eiropas Komisijas pētījums, kurā konstatēts, ka lielākā daļa no viņiem Latvijā dzīvo dziļā nabadzībā. Mēs esam trešā nabadzīgākā valsts Eiropas Savienībā. Vai to mums vēlēja valsts dibinātāji 1918. gadā? Vai to mēs gribējām 1991. gadā?! Es domāju, ka nē, un tāpēc jāatzīst, ka līdzšinējie valstvīri mūs ir aizveduši pa to ceļu, pa kuru nebija jāiet.

 

 

Pilnu tekstu (1958 vārdus) lasi "Jūrmalas Vārda" 3. (40.) numurā.

 

Laikraksta elektroniskā versija pieejama šeit

 

Iegādāties  tuvākajā tirdzniecības vietā Jūrmalā - skatīt sarakstu.