Pirmdiena,
2019.gada
19.augusts
Jūrmalnieki
106696

Turēties ringā un dzīvē


Apskatīt komentārus (0)


03.06.2019

Tahirs Putraševičs lauž stereotipus un lepojas ar piederību romu tautai

 

 

Elvita Ruka

 

 

Tahiram  Putraševičam gadus skaitīt ir viegli – viņš pasaulē nācis 2000.gadā, kļūstot par vecāko bērnu kuplā romu ģimenē. Lai arī tikai deviņpadsmit gadus vecs, Tahirs ir gan atradis savu dzīves aizrautību boksā, gan spējis uzņemties atbildību par saviem tuvākajiem - viņš tic Dievam un uzskata, ka vīrietim ir jāuztur ģimene. Pēc pusgada darba Lielbritānijā, Tahirs jūnijā atgriezīsies mājās, lai turpinātu izglītību un aktīvā sporta gaitas.

 

 

Neliela auguma, tumšmatainais puisis ir dzimis Jūrmalā, rajonā, ko romu tautība apdzīvo kuplā skaitā - Slokā. "Uzaugu sešu bērnu ģimenē, esmu no visiem vecākais.  No agras bērnības atceros, kā tētis strādā dažādus darbus,  lai nodrošinātu ģimenei iztiku, bet mamma dzīvo mājās, lai audzinātu bērnus - manus jaunākos brāļus un māsas. Ģimenes situācija mani agri iemācīja būt patstāvīgam un stipram, jau mazs sapratu, ka par savu vietu dzīvē ir jācīnās. Godīgi, bet noteikti un neatlaidīgi’’.

 

 

Kā jau romu puika, Tahirs bija izteikti kustīgs, veikls un enerģijas pārpilns. Jau piecu gadu vecumā viņš instinktīvi saprata, kur viņa lielā jauda būtu vislabāk liekama – sportā! Talantu un vēlmi sportot saskatīja tēva brālis, kas Tahiru piecu gadu vecumā aizveda uz pirmo boksa treniņu Jāņa Roviča boksa klubā. Tas nebija pārsteigums ne ģimenei, ne trenerim, jo šajā klubā ar augstiem rezultātiem iepriekš bija trenējies arī Tahira tēvs Agris – dēls aizgāja viņa pēdās. 

 

 

"Jau pavisam mazs es sapratu, ka bokss mani aizrauj un sports ir mana īstā vieta.  Man patīk cīņas azarts, patīk visi sporta posmi – regulārie treniņi, pirms sacensību laiks, iziešana ringā, cīņa par uzvaru. Sports norūda raksturu, piespiež disciplinēties, ievērot noteikumus. Tas ir grūts, bet sagādā prieku. Mazs būdams, es par to, protams, nedomāju, man šī nodarbe vienkārši patika. Sākums gan nepavisam nebija viegls, bija jāaiztur  sitieni un slodze. Bija brīži, kad gribējās visu mest pie malas, bet es nepadevos. Cītīgi trenējos, lai piedalītos sacensībās un sasniegtu rezultātus".

 

 

Bērnu sports ir slodze ne tikai pašam, bet arī vecākiem. Treniņi un sacensības prasa gan laiku, gan papildus līdzekļus. Lai arī vecāku attieksme pret sportu bija pozitīva, ģimenes materiālā situācija bija saspringta. Jau no mazām dienām Tahirs palīdzēja tēvam dažādos darbos, lai atvieglotu ģimenes iztikšanu. Tomēr, lai atslogotu ģimenes budžetu, Tahirs mācījās internātskolā.

 

 

"Mācības uzsāku Slokas pamatskolā, bet visam bija nepieciešama naudiņa -  pusdienām, grāmatām, ekskursijām. Vecāki nevarēja par visu samaksāt, tāpēc aizsūtīja mani uz  internātskolu – tur papildus izdevumu nebija.  Labprātāk būtu palikuši visi kopā, bet tas nebija iespējams.  Tādējādi vecāki jau bērnībā mani iemācīja būt patstāvīgam".

 

 ...

Pilnu rakstu lasiet "JV" 20 (30.05.19.-05.06.19.) numurā. Laikraksta elektronisko versiju var iegādāties šeit.


Iesaki ziņu draugiem:

Izsaki savu viedokli!
     Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA



 

  

  

   

 

 

ŠEIT VAR NOPIRKT

LAIKRAKSTA

ELEKTRONISKO VERSIJU

 

(pdf):



JAUNĀKAIS LAIKRAKSTS

Laikrakstu arhīvs

Kur abonēt 

Kur nopirkt