Otrdiena,
2019.gada
17.septembris
Jūrmalnieki
41717

Māris Melgalvs. «Pērkons». Jūrmala


Apskatīt komentārus (0)


20.01.2014

Gunta Liepiņa, Juris Kulakovs, Aivars eipurs un Andris Sīmanis svin brīdi, kad tika pieņems lēmums par Jūrmalas himnu. Jurim Kulakovam piederēja izšķirošā "balss" konkursa rezultātu izvērtēšanā. Foto no arhīva.

 

Juris Kulakovs par mūsu pilsētu, mūziku un kultūras norisēm Latvijā

 

 

Andris Petrovs

 

Nesen laikraksta «Jūrmalas Vārds» redakcijā runājām, ka nepamatoti ir aizmirsts Jūrmalā dzīvojošais dzejnieks Māris Melgalvs (1957 – 2005). 2014. gada 14. janvārī paies deviņi gadi, kopš Māris, kurš ir arī daudzu grupas «Pērkons» dziesmu tekstu autors, aizgāja mūžībā. Tāpēc uz sarunu aicinājām grupas «Pērkons» vadītāju Juri Kulakovu

 

 

– Pastāsti, kā Tev un «Pērkonam» sākās sadarbība ar Māri Melgalvu.

 

– Būtībā viss bija samērā vienkārši. Es mēdzu teikt, ka sākumā bija vārds. Es nepiederu pie tiem komponistiem, kuri uzraksta smuku meldiņu un tad piesauc klāt dzejnieku, lai viņš uzraksta pantiņu. Man ir otrādi. Tāda tradīcija ir frančiem, to ir izkopis arī krievu klasiķis akadēmiķis Modests Musorgskis. No latviešiem Imants Kalniņš ļoti strikti pieturas pie tā, ka valodas intonācija ļoti lielā mērā daudzējādā ziņā uzstāda savu fonētisko traktējumu – dzimtās valodas ietērpšanu skaņu valodā. Ir divas galējības – vai nu sekot valodas intonācijai, vai arī valoda ir tikai fonētismi, ar ko rotaļāties. Šajā ziņā es esmu tajā pozīcijā, kur Modests Musorgskis, kur Imants Kalniņš. Ir viens stāsts par dziedātāju, kuru vārdā nesaukšu. Viņš aizgāja pie Imanta Kalniņa un teica: «Uzraksti man kaut kādus meldiņus, tad es pierakstīšu klāt tekstu.» Imants atbildēja: «Nē, vecīt, lūdzu, tekstiņus uz galda un tad es rakstīšu!»

 

 

– Māra dzejoļus atradi publikācijās un krājumos vai viņš pats Tev pieteicās?

 

– Ar Māri ir tāds stāsts. Kā tu labi zini, kādreiz pie lielajām radošajām savienībām bija jauniešu radošās savienības. Kādreiz tas viss koncentrējās Benjamiņu namā, Krišjāņa Barona ielā. Tur iepazinos ar Māri Melgalvu un Klāvu Elsbergu. Vēl tikāmies «Kalāčos», kur pavasarī un rudenī ļoti iecienīti bija Eduardam Veidenbaumam veltītie dzejas lasījumi. Arī tur Māris deklamēja savus dzejoļus, un mēs tur tikāmies. Faktiski Māris ir ūnikums arī tādā ziņā, ka viņš nevar padziedāt –viņš dzied pilnīgi šķībi, bet ir iespējams noprast, ko viņš ar to ir domājis, kad viņš deklamē savus dzejoļus dziedādams, apmēram kā Vladimirs Majakovskis. Viņa priekšnesumā ir ietverta visa dzejoļa būtība. Tas ir ļoti harizmātiski. Sanāca tā, ka viņš kļuva par vienu no maniem domubiedriem. Es viņu, viņa dzeju un visu, ko viņš dara, novērtēju ārkārtīgi augstu. Kur ir Māris Melgalvs, tur ir saknes latviešu folklorā, tur ir ārkārtīgi virtuoza fonētika, tur ir turpinājums latviešu dzejas klasiķiem, piemēram, Ojāram Vācietim, kuru Māris varēja citēt blāķiem. Ar Māri mēs jau bijām pazīstami, kad padomju okupācijas laikā iznāca viņa pirmais dzejoļu krājums «Meldijās iešana», un toreiz autoram piešķīra desmit signāla eksemplārus, ko autors varēja pārbaudīt pirms drukāšanas. Māris sazvanīja mani, mēs tikāmies pretī Operai, pie «Valtera un Rapas», un viņš man uzdāvināja vienu no šiem eksemplāriem. Es tolaik dzīvoju Mūzikas akadēmijas, tolaik gan tā saucās konservatorija, kopmītnēs, kur es atšķīru šo krājumu, un pirmais, kas radās bija piedziedājums «ak vai, cik stulbi nosist gulbi», bet ar pantiņu gan es ļoti ilgi mocījos.

 

 

Pilnu tekstu (1443 vārdus) lasi "Jūrmalas Vārda" 2. (39.) numurā.

 

Laikraksta elektroniskā versija pieejama šeit

 

Iegādāties  tuvākajā tirdzniecības vietā Jūrmalā - skatīt sarakstu.

 

 

 


Iesaki ziņu draugiem:

Izsaki savu viedokli!
     Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA



 

  

  

   

 

 

ŠEIT VAR NOPIRKT

LAIKRAKSTA

ELEKTRONISKO VERSIJU

 

(pdf):



JAUNĀKAIS LAIKRAKSTS

Laikrakstu arhīvs

Kur abonēt 

Kur nopirkt