Otrdiena,
2019.gada
23.jūlijs
Jūrmalnieki
35119

«Manas patiesības dzīvo pie manis»


Apskatīt komentārus (0)


04.05.2013

Andris Petrovs

Jūrmalā mītošā dzejniece un dziesminiece Elīna Līce laikrakstam «Jūrmalas Vārds» atklāj dzejas tapšanas noslēpumus


– Tu raksti dzejoļus, komponē dziesmas, kuras pati izpildi. Kura nodarbe ir primārā?

– Par komponisti sevi noteikti nesaukšu, jo komponists tomēr ir cilvēks, kurš ar mūzikas radīšanu nodarbojas profesionāli. Kad dziesma piesakās, tā arī top, bet katru dienu laiku dziesmu rakstīšanai laiku neveltu. Man jau šķiet, ka komponists ar mūziku nodarbojas katru dienu. Ja ne uz papīra vai datorā, tad pie tās strādā viņa galvas datoriņš. Šobrīd vairāk nodarbojos ar dzeju. Rakstu. Pārrakstu nebeidzamos papīru uzkrājumus. Cenšos visu sagrupēt un kaut kā tikt ar to galā, jo mājās izveidojušies papīra kalni. Tie ir dažādu gadu darbi, daudz kas rakstīts dienasgrāmatās, lapelēs. Varētu teikt, ka liela daļa ir dienasgrāmatiski dzejoļi. Daudzi no tiem - sēnalas. Bez lielas atlases pārceļu datorā. Ja šķiet, ka kaut kas galīgi neder, tad neierakstu, lai gan domāju, ka kvalitātei pievērsīšos mazliet vēlāk. Apmēram pēc pusotra mēneša vēlreiz gatavojos kļūt par mammu un saprotu, ka tad laika nodarboties ar savām lietām nebūs. Tātad ir laika limits, kurā cenšos iekļauties. Ar dziesmām ir tā, ka šobrīd vairāk darbojos kontekstā ar Lāsmas Kugrēnas 60. dzimšanas dienai veltīto izrādi «Jaucības un nejaucības». Viņa ar saviem dēliem spēlē, un es šajā izrādē muzicēju.

– Nesen Ķīpsalas izstāžu hallē bija lielais ikgadējais grāmatu sarīkojums. Arī Tev kopā ar mammu (dzejniece Anda Līce – A. P.) bija uznāciens. Tas bija saistīts ar kādu notikumu?

– Jā, tas bija saistīts ar to, ka mammai tikko bija iznākusi dzejas grāmatiņa ar nosaukumu «Šovakar». Pirms tam izdevniecība «Nordik» laida klajā arī mūsu abu kopēju grāmatu «Tik tuvu pie…», kas vēl atrodama grāmatu veikalos. Lasījām dzeju, es spēlēju un dziedāju. Kas attiecas uz sadarbību ar mammu, tad man labāk patīk dziedāt, jo viņa tik lieliski aizpilda dzejas un prozas laiku, ka ar saviem lasījumiem labāk nejaucos iekšā un notiekošo papildinu ar citu – muzikālu – stīgu. Ir arī dažas lietas, kas saistītas ar mūziku un kuras gribu paspēt līdz dzīves lielajam notikumam. Palēnām mēģinu ierakstīt savas autordziesmas, bet nevis, kā to dara klasiski – pa atsevišķiem skaņu celiņiem, bet akustiskā variantā, kopā ar ģitāristu. Tā rīkojos tāpēc, lai būtu maksimāla klātienes un ļoti personiska izjūta, bet tas prasa citādāku piegājienu. Ja jūti, ka neesi izdarījis, ko gribējis, tad jāpārraksta viss skaņdarbs.

Pilnu tekstu (1004 vārdus) lasiet "Jūrmalas Vārda" 9. numurā. Laikraksta elektroniskā versija pieejama šeit.

 


Iesaki ziņu draugiem:

Izsaki savu viedokli!
     Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA



  

  

   

 

 ŠEIT VAR NOPIRKT

LAIKRAKSTA

ELEKTRONISKO VERSIJU

 

(pdf):



JAUNĀKAIS LAIKRAKSTS

Laikrakstu arhīvs

Kur abonēt 

Kur nopirkt