Otrdiena,
2019.gada
17.septembris
Jūrmalnieki
41489

Jūrmalas vērtība ir neapbūvētajās kāpās


Apskatīt komentārus (1)


12.01.2014

Foto autora.

 

 

Andris Petrovs

 

 

Pavisam nesen ar vērienīgiem sarīkojumiem tika atzīmēta Latvijas Tautas frontes 25. dzimšanas diena. Līdzās ar radošajām savienībām nenovērtējama nozīme Tautas Atmodas kustības virzīšanai bija Vides Aizsardzības klubam (VAK), tāpēc laikraksts «Jūrmalas Vārds» uz sarunu aicināja VAK toreizējo un arī tagadējo virsaiti Arvīdu Ulmi.

 

 

–        VAK pamatoti uzskatīts par vienu no Tautas Atmodas virzītājspēkiem. Atceros, ka arī Jūrmalā netrūka vērienīgu pasākumu, piemēram, protesta akcija pret Slokas Celulozes un papīra fabriku. Kā īsti tas notika?

 

–        Tas bija 1988. gadā. Interesantākais bija tas, ka, braucot uz šo akciju, es nesapratu, kāpēc ir tik pilni vilcieni, ka cilvēki pat nevarēja tikt iekšā. Izrādās, ka visi Slokā kāpa ārā un gāja uz mūsu akciju. Šī akcija nebija tikai kā mītiņš, kur parunāt un nosūtīt petīciju, kuru nolasījām. Galvenā daļa bija viens no pirmajiem mēģinājumiem ne tikai runāt, bet arī darīt. Darīšana bija ļoti nopietna – mēs nogūlāmies priekšā vārtiem, lai iekšā nevarētu ievest kravas un līdz ar to piespiestu viņiem pieņemt kādus lēmumus. Lai akcija nepaliktu tikai runāšanas līmenī. Nogulšanos pie vārtiem organizēja Diāna Ulme un Roberts Gobziņš, kurš bija ietērpies Rietumvācijas armijas formas tērpā, nezinu, kur viņš to bija dabūjis. No stieplītēm tika uztaisītas prettanku sastatnes un ķēdes, ar kurām pārdur riepas. Tās mēs salikām priekšā. Gobziņam bija līdzi arī kāda aparatūra. Neatceros, kā mēs tikām pie elektrības, bet tumbas visu laiku skanēja drausmīgā balsī, laikam paša Gobziņa, piedziedot korim: «Nē okupācija!». Bija svarīgi zināt, cik tālu var iet šī spēle uz radikālismu. Pēc tam protestējām arī pret Zvārdes poligonu un stopējām Lielvārdes aviācijas aerodromu. Zvārdes poligonā jau bija īpaša iziešana uz radikālismu, jo tur mēs pat gāzām nost telefona stabus, lai viņiem nebūtu sakaru. Es ar šausmām domāju, ka pret VAK varēja izraisīt lielas represijas. Biju noraizējies. Mani pat sodīja par to, ka Zvārdes baznīcā izcirtām kokus. Bet Jūrmala bija pirmā vieta, kur izmēģinājām muskuļus. Daudzi par mums izbrīnījās – domāja, cik ilgi mēs tur gulēsim. Mašīnas ar kokmateriāliem stāvēja un pāri nebrauca, lai gan drātis, ko Gobziņš tur uzlika, bija simboliskas – varēja mierīgi braukt, bet šoferi bija mūsu pusē. Sastājās rinda. Tad ieradās papildspēki un cilvēkus, kuri tur gulēja, piemēram, Diānu paņēma aiz rokām un kājām uz aizveda uz milicijas iecirkni. Miliču bija daudz un viņi ar spēku mūs atbīdīja. Mēs arī nebijām maz. Tā arī ir mācība, jo mītiņu vajadzēja rīkot tajā laikā, kad bija sanākuši ļoti daudz cilvēku. Tā ir pieredze, kaut gan akcijas nenotika spontāni – vienmēr tika izdomāti visi iespējamie varianti. Tā sākās Jūrmalas Atmodas lietas.

 

 

–        Jāpiemin arī Dubultu baznīca...

 

–        Tajā laikā mūs nekur neaicināja, bet Dubultu baznīcā rīkojām kādu koncertu, kādu izstādi, kas bija ar neatkarības pieskaņu runās un dziesmās. Līdz tam runas par Jūrmalu saistījās tikai ar Sloku un dažādiem kāpu apbūves jautājumiem. Jāsaka, ka sākumā kāpu apbūves jautājumi nebija tik aktuāli. Toreiz aktuālāka politiskā lieta – neatkarības pieskaņa.

 

 

–        Man šķiet, ka kāpu apbūves jautājums vienmēr ir bijis aktuāls – gan padomju laikā, gan postpadomju laikā...

 

Toreiz kāpu zonu apbūvēja intensīvi. Piemēram, būvēja restorānus, kaut vai «Jūras Pērli», bet toreiz protestiem īsti nebija vietas. Laikam arī nebija tik daudz miljonāru. Kāpās gar krastu bija pionieru nometnes un tajā laikā tā nebija galvenā VAK rūpe. Bez šaubām, ka atgūstot neatkarību šī tēma kļuva par kaujas lauku, jo kāpas pēkšņi likās tik «garšīgas» un svarīgas – kur tik parādījās kāds pleķītis, uzreiz kāds gribēja iebūvēties. Tajā laikā, būdams Augstākajā padomē, jau sastapos ar to, kam kas pieder. Protams, ka kāpu zonu, kur atradās pionieru nometnes un daudz kas cits, gribēja atgūt kādreizējie īpašnieki. To, ka tas izvērtīsies par kaujas lauku paredzēja Indulis Emsis. Pēc loģikas arī zvejnieki pašās kāpās neko nebūvēja, jo tur visu laiku bija vējš un migla, kamēr aizsalst jūra. Zvejnieki mājas būvēja aiz kāpas. Arī tāpēc, lai vējš smiltis nenestu pa galdu. Kāpu pusē būvēja tikai tīklu būdas. Pēkšņi viss mainījās – jo kāds varēja uzbūvēt māju tuvāk jūrai, jo viņš varēja parādīt savu bagātību. Tad izveidojās Jūrmalas VAK nodaļa «Undīne», kas uzņēmās zināmu pārraudzību par to, kas un ko gribēja būvēt. Protams, ka spēki nebija vienlīdzīgi, jo apbūves lietas mēs vienmēr nokavējām.

 

 

 

Pilnu tekstu (1421 vārdus) lasi "Jūrmalas Vārda" 1. (38.) numurā.

 

Laikraksta elektroniskā versija pieejama šeit

 

Iegādāties  tuvākajā tirdzniecības vietā Jūrmalā - skatīt sarakstu.

 

 


Iesaki ziņu draugiem:

Izsaki savu viedokli!
     Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA



 

  

  

   

 

 

ŠEIT VAR NOPIRKT

LAIKRAKSTA

ELEKTRONISKO VERSIJU

 

(pdf):



JAUNĀKAIS LAIKRAKSTS

Laikrakstu arhīvs

Kur abonēt 

Kur nopirkt