Sestdiena,
2018.gada
21.jūlijs
Jūrmalnieki
78601

Ja tu esi labestīgs pret otru cilvēku — tā jau arī ir etiķete


Apskatīt komentārus (0)


15.05.2017

Ausma Lediņa par ceļojumiem, etiķeti, Bulduru dārzkopības skolu un politiku 

 



Guna Vilnīte

 

 

Ar Ausmu Lediņu tiekamies pie viņas mājās, Lielupē. Daudzdzīvokļu māja, kurā viņa dzīvo, uzcelta vēl 1975. gadā, un no šejienes savā laikā aizprecējās gan meita, gan dēls Jānis (domes deputāts Jānis Lediņš). Šo māju Lauksaimniecības ministrija cēla Bulduru dārzkopības tehnikuma pasniedzējiem un tajā laikā te bija arī tāds Latvijas republikāniskais neklātienes lauksaimniecības tehnikums.

 

 

Ausma Lediņa tehnikumā bija direktora vietniece ilgus gadus - praktiski no dibināšanas un līdz likvidēšanai 1993.gadā. Domājams, ka viņas darba vieta nebija nejauša - tēvs strādāja meža departamentā. Tagad Ausmas kundze, neskatoties uz cienījamo vecumu, pasniedz lietišķo etiķeti Alberta koledžā.

 


Jums vecāki bija saistīti ar meža nozari?

 

 

Jā, mans tēvs visu mūžu strādāja mežu departamentā. Viņš bija beidzis inženierus, un viņa uzdevums bija braukāt pa mežniecībām un diagnosticēt meža mašīnas, vai tām kaut kas ir jāremontē. Atceros, ka mamma - mēs divi bērni bijām, - ka mamma ar bērniem brauca vasarās līdz tēvam uz mežniecībām. 

 

 


Tad braukāt iznāca pa visu Latviju? 

 

 

Jā. Vasarā, tad viņš tā noenkurējās ar ģimeni vienā mežniecībā, un tad braukāja apkārt. Man vispār bērnības atmiņas tādas ļoti jaukas, jo tēvs mani ļoti mīlēja. Maziņu auklēja, dziedāja dziesmas: “Cukurs Gambijā” un “Kaut man Daliņa kājiņas būtu". Iespējams tāpēc, kad bija iespēja aizbraukt uz Gambiju, es arī aizlidoju – 2013. gadā biju Gambijā.

 

 

Esmu tiešām ļoti daudz ceļojusi - pazīstu pasauli un varu salīdzināt. Gambija bija ļoti interesanta un likās tā, ka tie melnie cilvēki ir skaistām sejām. Melni, viņi ir pilnīgi zilganmelni, bet viņu sejas vaibsti ir ļoti skaisti. Likās – varbūt viņiem latviešu saknes, jo vispār Gambija ir bijusi Latvijas kolonija, viņiem tur ir muzejs par to.

 

 

Novembrī biju Kaboverdē, tā ir Portugāles kolonija. Tā ir ceturtā bagātākā Āfrikas valsts, ļoti interesanta – viņi ir tik strādīgi un izglītoti. 70% prot lasīt un rakstīt, tagad visiem jāiet skolās un augstskolās. Nu tur varētu runāt un runāt, un stāstīt, bijuši ļoti daudzi ceļojumi.

 

 


Jums patīk uz tādām eksotiskām vietām ceļot?

 

 

Jau padomju laikā man bija izdevība ar kuģi apceļot Japānu, Filipīnas, Malaiziju, Singapūru, Vjetnamu. Vjetnamā es esmu bijusi divas reizes– biju kā grupas vadītāja, kad es piestrādāju Intūristā. Bet tagad arī Taizemē, Ķīnā. Liela daļa ceļojumu man ir bijuši kā grupas vadītājai. Šajos laikos vairāk pa Eiropu ceļoju - parasti pavasaros dodos pa Eiropu ar autobusu.

 

 

Kopumā ļoti daudz ir apceļots. Kuba, Amerika - visur tur ir būts. Un ir ļoti interesanti, kad salīdzini visu to cilvēku dzīves, un jāsaka tā, - tad liekas, ka mums nemaz tik slikti nav, ka ir daudzas vietas, kur ir nesalīdzināmi sliktāk. 

 

 


Nu jā, skatoties ar ko salīdzina...

 

 

Jā, ar ko salīdzina. Kaut vai ja salīdzina Grieķiju un Portugāli. Citas tradīcijas, cita mentalitāte, citādi jau viņiem arī tas stāvoklis nav nekāds...

 

 


Un Francija? Patīk Francija? 

 

 

Jā, Francijā vairākas reizes esmu bijusi. Pirmo reizi Francijā biju padomju laikā - man bija tāds ceļojums - divas nedēļas 1971. gada ziemā Kubā, viena nedēļa Marokā un no Marokas viena nedēļa Parīzē. Parīzē sagaidīju 1972. gadu. Viss ceļojums bija caur Maskavu. Grupā bija mūsu kolhozu priekšsēdētāji, saimniecību vadītāji. Francijā bija pasakaina Jaungada sagaidīšana, spēlēja ungāru orķestris, uguntiņas dega. Un tad, kad 12 bija, tad visi rokās sadevās un gāja uz riņķi, lai iepazītos, un tad es pirmo reizi nogaršoju austeres. Tad uz ielas cilvēki nāca pret visi tādi laimīgi.

 

 

1974. gadā es biju otrreiz - braucu ar kuģi apkārt Eiropai, un mums bija Havrā pietura, un pēc tam uz Parīzi.

 

 

Bet tad pagāja laiks, un es braucu atkal 90. gados, mani palīgā palūdza toreiz vēl “Lāčplēša” kolhoza priekšsēdētājs Holšteins. Viņiem bija koris “Lāčplēsis”, un viņi bija sarunājuši, ka brauks dziedāt. Toreiz vēl latviešiem Francijā bija pils Abrene, un viņi ieplānoja Abrenē dziedāt. Es viņiem kārtoju visus dokumentus un ar viņiem kopā arī braucu. Mēs braucām caur Minsteri, tur arī viņi dziedāja. Un tad, kad mēs bijām Parīzē, tad Parīzi vairs pazīt nevarēja. Parīze bija pilna ar migrantiem, bija pavisam cita Parīzes sabiedrība.

 

 


Kāpēc es sāku jautāt par Franciju, - tāpēc, ka ir tāds pieņēmums vai teiciens, ka franči izgudrojuši etiķeti, un nu viņi domā, ka viņi par visiem vislabāk zina, kā jāuzvedas. Vai jums arī tā šķita, kad jūs tur bijāt?

 

 

Nē. Tā kā es pati mācu lietišķo etiķeti un protokolu, - nebūt nē. Mums lietišķās etiķetes pamatus ir devuši itāļi. Pirmos darbus par lietišķo etiķeti ir sarakstījuši itāļi. Tommazino di Čirklari 1200. gadā viņš ir uzrakstījis „Traktāts par pieklājību”. 1290.gadā tāds itāļu mūks Bonvačīni da Riva ir uzrakstījis darbu „50 uzvedības noteikumi pie galda”. Un vēl 1054.gadā, kad Venēcijā viesojās grieķu princese, tad viņai par godu izgudroja dakšiņu, - tātad arī ēšana ar dakšiņu nāk no Itālijas. Tikai pēc tam pārējās valstis pārņēma no itāļiem etiķeti. Bet tas gan, ka franči visspēcīgāk etiķeti pārņēma un izmantoja, teiksim, Luijs XIV. Viņš rīkoja visas tās greznās balles un tur arī izdeva uzvedības kartes: kas ir jāievēro, un arī vārds “etiķete” nācis no viņa. Pēteris I savukārt visu pārņēma no viņa. Bet angļi, - ja mēs tā salīdzinām, viņiem etiķete visilgāk un spēcīgāk saglabājusies. Viņu etiķete ir tāda daudz stingrāka un mierīgāka. Tad, kad Londonā bija olimpiskās spēles, kad viņi gatavojās tām, tad visur ziņoja, ka visai presei, radio un televīzijai jāmāca etiķete. Trīs galvenās lietas: ka viņiem jābūt atvērtiem pret cilvēkiem, smaidīgiem un vienmēr jālieto “lūdzu” un “paldies”, un tas mani uzjautrināja.

 

 


Jūs joprojām strādājat, pasniedzat etiķeti?

 

 

Alberta koledžā pasniedzu, un vēl mani kādreiz uzaicina tādās bezdarbnieku grupās, tad es arī saskarsmes psiholoģiju un etiķeti lasu. Ir tādas grupas kā klientu apkalpošanas operatori, projektu vadītāji, arī sekretāres un biroja vadītājas. Viena grupiņa bija pirms kāda mēneša, bet agrāk bija ļoti daudz. Es jau smejos, ka man nav darba, jo bezdarbnieku nav. Tagad tikai Alberta koledža. Tur ir ļoti jauks kolektīvs, un pasniedzēji, un studenti.

 

 


Kāda bija agrāk attieksme pret etiķeti, cik to zināja, cik to uzskatīja par nepieciešamu agrākos laikos un tagad?

 

 

Ir lielas atšķirības etiķetē. Bet tas ir pašā etiķetē - pa tādiem atsevišķiem jautājumiem, kaut vai par sveicināšanos. Kādreiz sievietes sasveicinoties nesniedza viena otrai roku. Šodien tieši to pieprasa, jo sievietes ir izmainījušās sabiedrībā, sievietes šodien ir ar augstāko izglītību vairāk kā vīrieši, sievietes ir biznesā, sievietes ir visur. Bet es atceros to laiku, kā bija maniem vecākiem. Mana mamma bija beigusi vidusskolu un tad tādus Pētersona Šēbes mājturības kursus - tas jau skaitījās kaut kas. Vai sievietes no laukiem Kaucmindi beigušas – arī kaut kas! Augstskolu beidzējas uz pirkstiem varēja saskaitīt. Tā kā šodien ir pavisam kaut kas cits. Pati sieviete ir jau kaut kas cits... 

 

 

Es ar te vienā žurnālā - mani intervēja par etiķeti - paudu, ka vīriešiem ir jāatceras, ka, ja viņi ir kopā ar sievietēm, un vēlas sarokoties, tad tagad etiķete pieprasa, ka sniedz roku ne tikai vīriešiem, bet arī sievietēm. Ja viņi satiekas vienatnē, tad sieviete ir tā, kas pirmā sniedz roku. Semināri, konferences, dažādas lietišķas viesības, - ja tu esi sācis tur sniegt roku vīriešiem, tad tev ir jāsniedz roka arī blakus esošām sievietēm. Tā kā tā ir tāda atšķirība, ko ne vienmēr ievēro. 

 

 

Atšķirība ir arī jauniešiem. Es mācījos vidusskolā - tā bija bijusī Franču licejs, mana skola vēl bija uz Valdemāra un Briāna ielas stūra, kur tagad ir augstskola, es biju pēdējais izlaidums. Mums toreiz nerunāja tādas rupjības kā tagad. Ja tur zēni varbūt runāja, tad nu meitenes - nekad rupjus vārdus nerunāja, un es tā nevarēju iedomāties, ka meitene varētu kaut kādus rupjus vārdus runāt. Šodien - ļoti jauki jaunieši sēž man pretim vilcienā, kāda 12. klase. Sarunājas, pēkšņi es tā klausos - meitene kaut ko stāsta, un rupjus vārdus lieto apmēram tā, it kā tas nekas nebūtu. Es jau saviem bērniem un tagad arī mazbērniem saku - ja kādu rupju vārdu pasaka, tad jāiet muti izskalot, - nedrīkst palikt mutē tas vārds.

 

 

Es nekad neietu uz Alberta koledžu, ja jaunieši mani nepieņemtu. Bet viņi tomēr interesējas par etiķeti, es pat viņiem tad, kad noslēdzas kādai grupai lekcijas, atstāju savu telefonu – ja ir kādi gadījumi, kad viņiem jāizšķiras par kaut ko, lai viņi man zvana. Un ir bijis, ka zvana. Vienreiz meitene zvana, - jāiet uz restorānu, un viņai esot ļoti skaista vakara somiņa. Kurā pusē uz galda viņa varot to somiņu nolikt? Es saku – uz galda nemaz somiņu nedrīkst likt! Bet tas ir prieks, ka cilvēks piezvana. Tomēr interesējās, kā būs pareizi. Tāpat, teiksim, jāatceras par to, ka zēniem telpās jānoņem cepures. Tā ir mūsu mentalitāte - cepure ir jānoņem.

 

 

Jāatceras par to, ka jāpieceļas, ja tevi piesaka, - teiksim, žūrijā piesaka - tik skaisti Šipkēvics pieceļas un paklanās. Pārējie tikai paceļ galvu... Es domāju, skaties, kā nu ir ar to pieklājību.

 

 


Ir, kā jūs teicāt, kur ir darbā vajadzīga etiķete, ja tur pievērš tam uzmanību. Bet ikdienā, šķiet, cilvēki kļūst paviršāki, arī saskarsmē.

 

 

Bet tā jau arī ir etiķete, ja tu esi vienkārši labestīgs pret otru cilvēku. Ja tu viņu neapvaino. Ja tu viņam nesaki sliktus vārdus. Neaizskar viņu. Vienkārši tu esi cilvēks - tā jau ir tā etiķete.

 

 

Tad, kad es vēl Bulduros strādāju, Anna Žīgure vēl bija Somijā vēstniece, un mēs bijām uzaicināti tur uz vienu somu lauksaimniecības skolu un zinājām, ka būs kopīgs vakars. Tad nu mēs no Bulduriem - gan vīrieši, gan sievietes - bijām līdzi paņēmuši attiecīgus apģērbus - ne jau nekādas balles kleitas, bet nu tomēr tā glīti saģērbušās - atbilstoši tādam kopīgam prezentācijas vakaram. Kādi somi bija atnākuši pretim... tad likās, ka viņi neciena tevi. Viņi taču zināja, ka mēs būsim... 

 

 


Par apģērbu runājot - ļoti liela nozīme ir tam, kā cilvēks prezentē gan sevi, gan savu valsti, pilsētu. Arī par mūsu Gati Truksni runājot. Man šķiet ļoti cienījami, ka īpaši svinīgos gadījumos viņš valkāja mantiju un mēra ķēde ar ģerboni.

 

 

Ar to viņš izrāda cieņu Jūrmalai, visai pilsētai, jo viņš ir mērs. Kas tad būtu, ja viņam vienkārši būtu uzvalciņš pat bez kārtīgas kaklasaites? Es skatījos, kā pēc vēlēšanām grieķu ministru prezidents uzstājās, ka viņš nepiekrīt Eiropas prasībām, un tā tālāk. Kāds viņš tur uzstājās, kā viņš runāja? Krekls atpogāts, - ne kaklasaites, nekā. Nu, kas tu esi par cilvēku?! Kas tu esi par vadītāju?! 

 

 

Man ļoti patīk, ka mums ir tāds prezidents - no viņa mēs varam mācīties. Mēs varam par to lepoties, ka mums ir tāds prezidents ar kundzi, kuri var prezentēt tādus apģērbus lielos žurnālos - viņi abi ir tik izskatīgi, un tas, ka ir no Latvijas. Nu brīnišķīgi! Ka viņi uzstājās Jaunajā gadā abi - nu tas atkal bija kaut kas jauns un ļoti patīkams, ka mums ir tāds prezidents un ka mums ir arī tāda pirmā lēdija. Anglijā, Zviedrijā un citur ir karaļnama pārstāvji. Prezidents ir mūsu karaļnams. Arī Vaira Vīķe-Freiberga bija mūsu etiķetes pārstāve - brīnišķīgi pārstāvēja. Andris Bērziņš ir ļoti labs ekonomists, viņš kā ekonomists labi, gudri runāja. Viņš vispār bija gudrākais prezidents, bet viņš neprata valsti prezentēt. Bet prezidentam tas ir jāprot. Šis pāris - taisni kopā abi divi - ļoti labi prot prezentēt. Tādas ir manas domas. 

 

 


Tā jums arī ir pašai personīgi tuva tēma - ja jūs esat izvēlējusies to pasniegt. Jums arī tas ir ieaudzināts ģimenē un droši vien, ka jūs arī saviem bērniem un mazbērniem to visu mācat. Kā cilvēks izaug, kāds viņš izveidojas, kāda viņam ir domāšana - tas taču viss ir no ģimenes.

 

 

Jā, manas dzimtas vēsture man ir zināma daudzas paaudzes atpakaļ. Man no mammas puses vecaistēvs ir bijis muižas rentnieka dēls. Pirmā pasaules kara laikā daudz ko bija zaudējis. Vecaistēvs no tēva puses bija būvuzņēmējs - viņš ir pa Pārdaugavu būvējis tās koka mājas. Es atceros, kā pie viņa aizgāju, un viņš sēdēja, kaut ko rēķināja. 

 

 

Pilnu rakstu lasiet "JV" 17. (11.05.17.-17.05.17.) numurā. Laikraksta elektronisko versiju var iegādāties šeit.   


Iesaki ziņu draugiem:

Izsaki savu viedokli!
     Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA



  

  

  

   

 

 ŠEIT VAR NOPIRKT

LAIKRAKSTA

ELEKTRONISKO VERSIJU

 

(pdf):



JAUNĀKAIS LAIKRAKSTS

Laikrakstu arhīvs

Kur abonēt 

Kur nopirkt