Otrdiena,
2019.gada
17.septembris
Jūrmalnieki

Ir svarīgi atrast laiku vienkārši būt


Apskatīt komentārus (0)


14.04.2014

Kritīne: "Neuzskatu sevi par dižu uzņēmēju, daru to, kas patīk". Autores foto.

 

Bērnudārza īpašniece Kristīne Tomsone par uzņēmējdarbību, bērnu audzināšanu un mīlēšanu

 

 

Guna Vilnīte

 

Kristīni pamanīju kādā uzņēmēju seminārā Jūrmalā. Parunājāmies, un jaunā sieviete ieinteresēja ar tādu kā svaigu skatu uz dzīvi. Uzaicināju viņu uz garāku sarunu par to, ko nozīmē uzsākt uzņēmējdarbību, kā uzzināt, vai tev piemīt uzņēmēja spējas, kā mīlēt un audzināt bērnus, un vēl daudzām citām interesantām lietām, ar kurām katrs saskaramies ikdienā.

 

 

Cik sarežģīti ir izveidot šādu bērnu dārzu? Vai jābūt īpašai mīlestībai uz bērniem, lai ko tādu darītu?

 

Vienkārši tas nav, un kaut kam īpašam arī ir jābūt. Man bērni vienmēr ir patikuši. Pašai man ir divi, un „Ketes māja” ir trešais, uz kuru pirmie divi ir ļoti greizsirdīgi, jo ļoti daudz tiek veltīts tam trešajam. Jāmīl bērni noteikti, bet – ja tev kaut kas ir JĀDARA, tad tur nekas nesanāk. Tam ir jānāk pašam no sevis. Nu, patīk man bērni. Varu ar viņiem aprunāties, - kad gaitenī satiekamies, tad bērni uzreiz uzticas, atskrien un apķeras. Tas notiek dabiski.

 

Jautājums – cik lielā mērā mums ir brīvā griba? Ir tāda vai nav? Cilvēks ir brīvs kaut kādās noteiktās robežās, jo man šķiet, ir tā – kaut kas augstāks tā kā skatās un nolemj: šis tiks galā ar bērnudārzu, dosim viņam bērnudārzu, bet tas – ar kuģu būvētavu, tad dosim viņam to.

 

Tas saskan ar to, ko parasti stāstu vecākiem – ka bērnam ir jābūt robežām. Ja bērnam nav robežu, viņš jūtas trauksmains, nervozs, nepasargāts. Un šajās zināmajās robežās viņam ir jādod zināma brīvība. Tas ir tā: ola bija pirmā vai vista? Šis jautājums būs vienmēr.

 

Tāpēc domāju, ka realizēju to, kas man acīmredzot ir pa spēkam, jo nevarētu teikt, ka es būtu tā ļoti stingri nolēmusi, ka man būs bērnudārzs. Bērni mani vienmēr ir uzrunājuši, bijuši man apkārt. Es zināju, ka gribu veidot radošu centru, kur radoši darboties, un vispār vajadzētu tādu foršu vietu, kur bērniem tā pa īstam spēlēties, no sirds. Daudz kas ir analizēts un pētīts, un ir tā, ka apmēram piecu gadu vecumā bērns jau kaut kur sevī dziļi iekšā zina, ko viņš darīs šajā dzīvē.

 

 

Vai ir bijuši kādi sapņi, kas vēlāk atmesti kā tukšas iedomas?

 

Ir tā, ka ir bijuši kaut kādi mēģinājumi, tu sāc kaut ko darīt, un saproti, ka visu mūžu to negribi darīt. Šo liekam nost. Taču nav bijusi vilšanās sajūta, kad ir kāds liels sapnis, bet nav sanācis.

 

Ja kaut kam ir lemts notikt, tas notiks. Sanāks vajadzīgie cilvēki, tas notiks vajadzīgajā vietā, būs kaut kāds ārējais stimuls. Ja cilvēkā prāts dominē, tad brīžiem ir grūti saprast, vai tas, ko es daru, ir vajadzīgs man, vai tie ir kādi sociālie uzstādījumi, ko es realizēju? Tas nav vienkārši.

 

Studēt aizgāju vēlu, jo vispirms audzināju bērnus. Tad man likās, ka augstskolas – tas nav priekš manis. Ilgi domāju, ko tad es gribu studēt, un sapratu, ka psiholoģija dod visvairāk atbilžu uz tiem jautājumiem, kas man nedod mieru. Bija argumentētāji no tuvinieku puses, kas teica: kas tas tāds? Ko ar to vispār var iesākt? Ar to taču naudu nevar nopelnīt.

 

Pirmo es apguvu apģērbu šūšanu un modelēšanu, jo drēbnieks – cita lieta! Es arī šuvu un „pucēju” savas meitas. Diezgan mērķtiecīgi gāju uz to, ka būšu šuvēja.

 

Ar psiholoģiju atkal bija tā: skaidri zināju, ka iešu uz bakalauriem, pēc tam uz maģistriem, jo ar bakalauru man ir par maz. Tad, kad es sāku studēt, man jautāja – un cik tev būs gadu, kad tu pabeigsi? Nu, es atbildēju, tikpat gadu man būs, ja es neiešu studēt.

 

Mūsu kursam ļoti paveicās, jo mums bija brīnišķīgi pasniedzēji. Tas nekad nebija tā – jums būs diploms vai sertifikāts, - nē. Es guvu ļoti daudz.

 

Kaut kādos 20 gados cilvēks ļoti maz ko zina pats par sevi, un vēlāk izvēle ir mērķtiecīgāka un mācīšanās ir mērķtiecīgāka.

 

Realizējot savu sapni, Kristīne Tomsone

izveidojusi bērnudārzu "Ketes māja".

Autores foto.

 

Kā kuram. Ir cilvēki, kuriem ir ātrās realizācijas, un es pazīstu cilvēkus, kuri ļoti agri jau zina, ko vēlas. Taču kas attiecas uz psiholoģiju, tad, kā teica arī pasniedzēji, tā ir profesija, ko vēlams izvēlēties ap četrdesmit, kad tev ir pieredze, briedums. Agrāk īsti nevar spēt otru cilvēku ne sadzirdēt, ne uztvert. Vispirms ir krietni jāpastrādā ar sevi.

 

 

Vai šis ir jūsu pirmais uzņēmums?

 

Jā. Laba pieredze ir gūta, strādājot tirdzniecībā gadus septiņus – astoņus. Pēc tam biju mājās ar meitām, bet miera jau nebija. Tad radās iespēja padarboties ar tiešo mārketingu, ar ko es nopelnīju naudu savām augstskolas studijām. Ja ir lieta, par kuru esmu pārliecināta, ka tā tiešām ir laba, tad to var arī pārdot. Taču tas nebija tas, kur gribēju palikt.

 

Mākslas terapiju apguvu ļoti garā kursā. Man ir viena pasniedzēja no Pēterburgas, Natālija Purnis, kuru vienmēr saukšu par Pasniedzēju ar lielo burtu. Viņa priecājās, ka esmu no viņas tik daudz paņēmusi.

 

 

Kā bija kārtot uzņēmuma dokumentus, formālo pusi?

 

Bija labi tas, ka par to neko nezināju, tāpēc nezināju, no kā ir jābaidās. Soli pa solim gāju un darīju, kas bija jādara. Izglītības kvalitātes dienests, dažādas pārbaudes institūcijas – tur taču arī visur ir cilvēki. Viss notika, taču tā ļoti pamazām. Sākumā es vispār nesapratu, vai man sanāks, bet neatlaidos un darīju.

 

Man bija tikai ideja, kuru mēģināju realizēt, nebija nekāda finansējuma. Nezinu, ko būtu darījusi, ja man būtu jāsāk ar kaut kādiem cipariem, jo par tiem nebija nekāda priekšstata. Sākotnēji bija domāts ņemt kredītu, taču es nobijos – un ļoti labi, ka nobijos. Tagad jau ir citādi. Procesā parādījās tādas izmaksas, par kurām nebiju domājusi, ka tādas būs. 

 

 

Bija taču ļoti dārgi? Bija nepiemērotas, neremontētas telpas.

 

Ja jāsaka godīgi, tas viss ir uztaisīts bez naudas. Tikko parādījās kaut kādi ieņēmumi, tad uzreiz viss tika ieguldīts attīstībai, paplašināšanai. Sākumā bija telpas, par kurām nebija jāmaksā, tas deva atspērienu. Te ir ļoti ieguldīts daudz pašu roku darbs.

 

Bija cilvēks, pieredzējis uzņēmējs, kurš teica – divus gadus tu neredzēsi ne sauli, ne mēnesi. Viņam nebija taisnība – nevis divus, bet vismaz trīs gadus! Esmu pastrādājusi arī valsts iestādē, un sapratu, ka tur es nevaru atsēdēt no-līdz, tas mani dzen izmisumā. Varu strādāt arī divpadsmit un sešpadsmit stundas, bet man patīk, ka pati varu organizēt savu laiku.

 

Šis nav mans vienīgais darbs. Man ir pusslodzes psihologa darbs  un ir māla veidošanas nodarbības ar bērniem. Šeit man ir administratīvs darbs, tur – radošs darbs ar bērniem. Tas līdzsvaro. Ja tajā darbā nopelnīto vajag ieguldīt šeit, es ieguldu un īpaši neiespringstu par to.

 

 

Vai pamatmērķis ir idejas realizācija vai ģimenes nodrošināšana?

 

Galvenais, protams, ir idejas realizācija. Ja es varu arī nopelnīt, tad esmu ļoti priecīga. Pirmos gads es tikai liku naudu šeit iekšā, labi, ka spēju savilkt galus. Arī tagad par peļņu īsti nevaru runāt, jo bez žēlastības joprojām lieku naudu iekšā, ja redzu, ka to vajag. Man ir svarīgi procesu pilnveidot. Tā tomēr ir un paliek pašrealizācija.

 

Nauda jau ir enerģijas ekvivalents. Man ir svarīgi darīt darbu, kas man patīk, darīt no sirds, un ja par to vēl var dabūt algu, ir labi.

 

Ir jau četri gadi, kopš uzņēmums ir nodibināts. Bija tā, ka mums ļoti īsā laikā bija jāatstāj iepriekšējās telpas un jāatrod jaunas. Divu mēnešu laikā to izdarījām – atradām jaunas telpas, izremontējām, lai var ielaist bērnus. Bērni šīs pārcelšanās dēļ neatnāca tikai divas dienas. Tai laikā man bija izejamā diena svētdienā – jo tad es strādāju tikai līdz četriem pēcpusdienā.

 

Vairumā cilvēki nesmejas un nepriecājas par dzīvi. Ir grūti, bet mans iekšējais bērns ir dzīvs.

 

Kad cilvēki, kas vēlas dibināt savu uzņēmumu, man prasa, kā būs, tad atbildu: aizmigsi, pirms noliksi galvu uz spilvena. Domāju, ka ģimene cieš, jo, ja tu kaut kam vienam atdod sevi par 150 procentiem, tad kaut kam pietrūkst. Taču tas jau nav uz visu mūžu, grūts ir pats sākums. Ar laiku ieej kaut kādā ritmā. Tad var sākt rēķināt savu iekšējo bilanci: vai es to daru tāpēc, ka vēlos turpināt realizēt savu ideju, vai ir kas cits, kāpēc es to daru. Patreiz priecājos par sajūtu, ka ritenis griežas. Darbam ir jāsniedz gandarījums.

 

 

Pilnu tekstu (2070 vārdus) lasi "Jūrmalas Vārda" 14. (51.) numurā. 

Laikraksta elektroniskā versija pieejama šeit. 

 

Iegādāties  tuvākajā tirdzniecības vietā Jūrmalā - skatīt sarakstu.

 


Iesaki ziņu draugiem:

Izsaki savu viedokli!
     Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA



 

  

  

   

 

 

ŠEIT VAR NOPIRKT

LAIKRAKSTA

ELEKTRONISKO VERSIJU

 

(pdf):



JAUNĀKAIS LAIKRAKSTS

Laikrakstu arhīvs

Kur abonēt 

Kur nopirkt