Svētdiena,
2018.gada
27.maijs
Jūrmalnieki
81832

Inguna Radziņa: Pirmizrāde ir svarīgāka par dzimšanas dienu


Apskatīt komentārus (0)


23.10.2017

Jūrmalas teātra leļļu studijai 3. novembrī - jau desmit gadu jubileja

 

 

Guna Vilnīte

 

 

Autores foto 

 

 

Pašā drūmākajā un tumšākajā gada laikā – novembrī - ir jubileja Jūrmalas teātra jaunākajai daļai – leļļu teātra studijai. Šoruden aprit jau desmit gadi, kopš bērni leļļu izrādes var vērot tepat, nebraucot uz Rīgu, un vecāki var savas atvases radināt pie teātra apmeklējumiem kopš mazām dienām.

 

 

Leļļu teātra dvēsele, visu leļļu mamma un visu izrāžu režisore ir Inguna Radziņa.

 

 

„Jūrmalas Vārds” tikās ar Ingunu viņas pamata darbavietā – Dubultu bērnu bibliotēkā. Un lūk, ko viņa mums pastāstīja.

 

 

„Mums paliek desmit gadi, un šajos gados ir radītas desmit izrādes. 3. novembrī pulksten 18.00 rādīsim izrādi „Tuntuļu Jurītis”, kuras pirmizrāde bija 15. oktobrī. Šī izrāde ir īpaši iestudēta Alberta Kronenberga jubilejai, kuram šogad ir 130 gadu. Izrādes galvenais varonis - Tuntuļu Jurītis ir puisēns, kuram ” ... ir jau seši gadi, bet ne nieka svarā pieņemas ne arī garā...” tā nu ik pa brīdim nākas viņu glābt, jo iekļūt nepatikšanās viņš tiešām pieprot diezgan labi , bet vai tādēļ viņš ir mazāk mīļš? Izrāde ieved skatītāju senatnē – pirms simts gadiem.

 

 

Cik lieliem vai maziem bērniem izrāde domāta? 

 

 

Domājam, ka bērniem, bet arī māmiņas un vecmāmiņas, tēti un vectētiņi varēs novērtēt Kronenberga asprātīgo valodu. Katrs varēs atrast kaut ko savu. Mazie bērniņi skatīsies uz lellītēm un to piedzīvojumu - kā tur kaza lido pa gaisu kopā ar visu skroderi, lielie jau ieklausās dzejas ritmā, kas ir raksturīgs tieši Kronenbergam.

 

 

Aktrises ieguldījušas ļoti daudz darba un sirdi, jo darbs bija sarežģīts, bet interesants. Kopā ar maniem brīnišķīgajiem aktieriem esam iestudējuši jau 10 izrādes.

 

 

Katru gadu pa vienai jaunai?

 

 

Tā tas nu ir iznācis. Ar visām lellēm, režiju... Faktiski ir tā - es jau viena pati īpaši neko daudz nevaru izdarīt. Mūzikā man ļoti palīdz Ģirts [Alsters]. Ar viņu tik viegli sadarboties, jo man pietiek tikai pastāstīt, kādu mūziku gribu, ko gribētu redzēt uz skatuves un Ģirts to uztver jau no pusvārda. 

 

 

Miks Tillers sarakstīja mūziku iepriekšējām izrādēm, kas arī bija ļoti jauka un interesanta. Pēdējām divām izrādēm mūziku rakstīja Ainis un Dāvis sadarbojoties ar Ģirtu. Sadarbība ar jaunajiem komponistiem ir iespēja arī viņiem parādīt sevi, bet mums savukārt ir ļoti interesanti dzirdēt kaut ko pilnīgi jaunu un svaigu. Izrādes noformējumā izmantoti priekšmeti, kas nākuši no 20. gadsimta sākuma. Tur ir mana šujmašīna - vecā kājminamā, galds, villaine, lakats – kas arī ir ļoti veci, bijuši vēl citās izrādēs. Dvieļi ar manas vecmāmiņas izšuvumiem, ar tamborētajiem galiem. Tādi mazi, mazi sīkumiņi - šķērītes, lādīte, ko no zāles droši vien pat neredz. 

 

 

Šāda stila izrādes mums vēl nav bijušas. Darbojas četras aktrises, kuras iejutušās – lauku saimnieka meitu tēlos: Dace Umbraško, Ravita Rozīte, Linda Rozīte un Sandija Didrihsone. Visas ir kādreiz manās izrādēs bijušas. Ravita, starp citu, ir vienīgā, kura pilnīgi visās manās izrādēs spēlējusi: visus desmit gadus visās desmit izrādēs. 

 

 

Es pat nevaru iedomāties, kā es varētu uztaisīt izrādi, ja meitenes man nepalīdzētu. Tas tiešām ir kopdarbs. Mēs kaut ko jaunu izdomājam, tad es prasu: kā jums liekas? Vai mēs tā varam darīt, vai nevaram, kā tas nolasīsies? Ravita it sevišķi palīdz saprast, kā bērns to uztvers, jo viņa ir pirmsskolas pedagoģe. Es viena pati neko nevarētu izdarīt.

 

 

Pirms pirmizrādes es vienmēr atrādu izrādi Guntai [Mīlenbergai] (teātra direktorei – red. piez.). Uz pirmizrādi jau es faktiski eju bez uztraukuma, eju kā uz svētkiem. Uztraukums man tad, kad es izrādi rādu Guntai. Viņa paskatās, iesaka papildinājumus, izlabo, bet kad Gunta pasaka, ka ir OK, - tad arī es saprotu, ka vairs nav iemeslu uztraukumam.

 

 

Tāpat ar dekorācijām. Es nekāda īpašā dekoratore neesmu - profesionāle taču neesmu. Nu tad mēs arī tā saliekam to visu, skatāmies, kā tas viss labāk izskatītos. Ģirts [Alsters], Gunta nāk palīgā, agrāk Aigars [Balulis] nāca palīgā. Man tiešām nāk palīgā pilnīgi visi no teātra, kas nu vien var. Pirms katras pirmizrādes man ir doma : nu viss, pēdējā izrāde! Nemūžam vairs! Bet kad izjūti pirmizrādes garšu viss grūtums aizmirstas, Beigās vispār aizmirstu, ka tā ir mana izrāde, jo tā jau aiziet un sāk dzīvot savu dzīvi. Tad man reizēm pašai patīk skatīties un priecāties par to, kas tur sanācis. Un vislielākais prieks, protams, ir tad, kad var uzlikt uzrakstu - „Biļetes izpārdotas”. Tu to ieraugi, un sirdij paliek silti.

 

 

Tad jūties mazliet primadonna?...

 

 

Nē. Es jūtos vajadzīga. Es jūtos, ka esmu kaut ko labu izdarījusi, ka tas ir vajadzīgs.

 

 

Tu pa desmit gadiem esi iemācījusies jau iepriekš paredzēt skatītāju reakcijas?

 

 

Ne vienmēr. Ir izrādes, kurās kaut kādā vietā visi tur ņemas un ir priecīgi, smejas, un reizēm tieši tajā pašā izrādes vietā skatītāju zālē ir klusums. Un tu nevari saprast, no kā tas īsti ir atkarīgs. 

 

 

Kad bērni ar klasi nāk, protams, publika ir pilnīgi citādāka nekā tad, kad nāk ar vecākiem. Kad ar klasi nāk, tad viņi ir brīvāki. Tad, kad ir ar vecākiem, tad reizēm ir ļoti klusi un kārtīgi.

 

 

Vai starp tavām izrādēm ir kādas, kas tev šķiet mīļākas vai labāk izdevušās, vai arī tev tie bērni visi ir vienādi?

 

 

Katrā izrādē ir kaut kas īpašs, kas man ļoti patīk. Katrā izrādē ir kas tāds, par ko es priecājos. 

 

 

„Rūķos un pūķa olā” es glaudu sev galviņu par kostīmiem. Šoreiz nevis taisīju lelles kā aktierus, bet aktierus pārtaisīju par lellēm. Tas man pašai ļoti patīk. 

 

 

Tad izrāde „Sasiesim astes” ar Ojāra Vācieša dzeju - tur ļoti patīk nobeigums. Tur ir tāda dziesmiņa par vilciņu, jau kuru reizi es klausos tā kā no malas, vienmēr asaras saskrien acīs, gribas raudāt, tāds aizkustinošs stāsts. 

 

 

„Puķu lodziņā” man ļoti patika ēnas, ko mēs uztaisījām - tur Māris [Zabarovskis] un Linda [Rozīte] bija malači, viņi mums ēnās uztaisa tādas kā multiplikācijas. Māris arī ir ļoti daudzās izrādēs - „Rūķos un pūķa olā”, „Ruksīšu piedzīvojumos”. Un Diegabiksis - viņš pats man ir Diegabiksis. 

 

 

Es nezinu, kā lai es pasaku paldies, - tiešām super, super aktieri.

 

 

Kā tas vispār sākās pirms tiem desmit gadiem?

 

 

Pirms tiem desmit gadiem man Gunta nolika priekšā lugu „Uguns dvēselīte” un teica: re, kur ir luga, taisi augšā. Tā es uztaisīju pirmo izrādi.

 

 

Kāda bija tava bagāža pirms tam, ka viņa tā varēja nolikt lugu, un tu varēji uztaisīt? 

 

 

Tāpēc, ka jau no sākuma teātrī man ļoti patika - butafora darbi. Es esmu teātrim ļoti daudz ko taisījusi tad, kad vajadzēja visādas desas, gaļas kotletes, visu, ko vajadzēja. Akmeņus esmu taisījusi no tualetes papīra. Ļoti, ļoti foršas lietiņas, par ko man arī pašai ir bijis prieks. Tas ir liels izaicinājums, kad jāuztaisa pīrādziņš, kurš tiešām izskatās pēc pīrādziņa - ja to met zemē, tas neatlec pret zemi. Taisījām ugunskura vietu, kurai apkārt salikti lieli akmeņi - es tos akmeņus taisīju no papjēmašē. Tad „akmeņiem” kolēģis izvilka cauri stiepli, lai tie veidotu apli. Kāds, kurš nezināja to visu, stāvēja blakus, skatījās un teica: ārprāts, kurš trakais ir spējis akmeņiem cauri izvilkt stiepli!? To es uztvēru kā komplimentu. Tātad, ja viņam pat tuvplānā bija licies, kurš trakais to var izdarīt, tad tie akmeņi pat tuvplānā izskatījās pēc akmeņiem.

 

 

Sākumā es taisīju lelles bērnu bibliotēkai. Gunta [Mīlenberga] bija redzējusi, un viņai bija ideja radusies - kāpēc ne? Pašiem mazākajiem lai tiek leļļu teātris.

 

 

Kā tu iemācījies lelles taisīt? To taču vajag mācēt. 

 

 

Pirmās marionetes, ko mēs taisījām, bija vēl Aigara [Baluļa] izrādei, Hermaņa Paukša ludziņai „Saules mazmeita”. Marionetes taisīju pēc „Teatr i scena” („Teātris un skatuve” – red. piez.), bija tāds krievu žurnāls. Skatījos pēc zīmējumiem, lasīju komentārus, kā taisa marionetes. Krievu valodā ir diezgan daudz labu materiālu, kas attiecināmi uz visādām skatuves lietām - butaforijām, lellēm. 

 

 

Īstās marionetes – tās ir tās, kas iekārtas diedziņos?

 

 

Diedziņos, jā.

 

 

Pārējās lelles - kaut kur paskatos, reizēm YouTube, bet diezgan grūti iet. Mums tāds stils - faktiski mums visas izrādes ir kā rotaļas, jo man tomēr patīk, ja aktierim ir saikne ar zāli. Ja aktieris stāvēs aiz širmja, viņš ne jutīs, ne redzēs, vai vispār zālē kāds ir. Tāpēc mums gribas, lai būtu pilna zāle, jo, pagriežoties pret skatītājiem, redzi tās bērnu actiņas, kas tur starojošas mirdz no zāles pretī - tik mīļi un jauki. 

 

 

Faktiski visi mani draugi ir teātrī. Jo tie draugi, kas bija ārpus teātra, tu viņus kaut kā pamazām esi ievirzījis arī tajā lokā.

 

 

Vai arī pazaudējis.

 

 

Jā, vai arī pazaudējis. Tas arī draudzībai diezgan liels pārbaudījums, ja tev piezvana vienreiz: mēs ejam uz turieni un turieni, nāc līdzi! - Nē, es nevaru, man mēģinājums. Nu labi, septiņreiz šitā pazvana, astotajā reizē - kāda jēga mums zvanīt, lai tu pateiktu, ka tevis nebūs? Savukārt tie labākie iztur. Paši labākie pat saprot to, ka jānāk ir uz pirmizrādi. Tas Radziņai nozīmē vairāk nekā dzimšanas diena - uz dzimšanas dienu tu vari nākt vai nenākt, bet uz pirmizrādi tev ir jābūt! Tāda tā sajūta arī ir - pirmizrāde ir kā dzimšanas diena.

 

 

Dzimšanas diena ir parasta diena - atnāk, apsveic, viņu pat var aizmirst. Bet pirmizrādi tu nekad nevari aizmirst, it sevišķi tad, ja ir tā iepriekšējā sajūta – ak, Dievs, kaut plūdi, kaut zemestrīce, ārprāts! Un tad, kad tu dzirdi aplausus un redzi, ka visi smaida un visi ir priecīgi, un aktieri paklanās. Tas skats: „Ruksīšu piedzīvojumos” paklanās Vilks, pieiet meitenīte, to puķi dod nevis aktierim, bet vilkam ķepā – lellei! Ir tik forši tie brīži, kad ir saruna ar zāli. 

 

 

Vai ir tādi brīži, kad grūti nesmieties?

 

 

Ne īpaši. Ir tomēr adrenalīns, ir stresiņš, tu tomēr esi ļoti sakoncentrējies. Lielajā teātrī, kad ir tikai aktieri uz skatuves, man faktiski ir vieglāk – tad tu strādā tikai ar sevi. Te tev ir jāatceras lelles reakcijas, tu esi tiktāl nokoncentrējies, ka par sevi aizmirsti. Ir jāsaplūst kopā ar lelli, un tas ir pietiekami grūti: ir gan jāspēlē lomu kā aktierim, gan brīžiem jāsaplūst ar lelli, tas viss kopā meitenēm ir pārbaudījums, bet viņas ļoti labi tiek galā. 

 

 

Ir bijis tā, ka es uztaisu lelli, tā ir liela un smaga, es domāju, ak tu, tētīt!... Ar to pašu vilku. Ravita [kas spēlēja Vilku], ir gandrīz pati mazākā no visām aktrisēm. Es viņai aiznesu vilku, kurš ir lielāks par viņu. Ravita paņem to vilka lelli, paceļ, es skatos – viņai tas vilks kustas un elpo! Ir arī bijis tā jocīgi: esmu iecerējusi lomu sadali, uztaisu lelles, izdalu, viņas sāk darboties, un esmu spiesta samainīt lomas. Tāpēc, ka es pēkšņi redzu: tam, kam biju paredzējusi to lelli, viņam tā nekustas. Viņš paņem blakus otru, un pēkšņi aiziet. No kā tas atkarīgs - grūti pateikt.

 

 

Varbūt ir kaut kāds mīļākais autors, kura darbus labprātāk iestudē? 

 

 

Man ir mīļi dažādi autori. Māris Putniņš ir fantastisks. Viņam ir ļoti asprātīga valoda, divas izrādes taisīja lielajā teātrī. 

 

 

Es daudz darbu dramatizēju. Mēs tepat Lapmežciemā atradām Daci Lasenbergu. Viņai ir izdotas arī grāmatas, un viņa ir autore lugai „Rūķi un pūķa ola”. Viņa man izstāstīja savu sižetiņu, un es tā joka pēc teicu: klausies, tu vari man to dramatizēt? Varētu tos rūķus uzlikt uz skatuves. Viņa saka - kāpēc ne? Un uzrakstīja lugu. Faktiski tā ir Daces pirmā luga, jo tā viņa bija rakstījusi tikai stāstiņus. Un luga ir tāda, it kā viņa būtu mācījusies dramaturģiju - pēc visiem noteikumiem. Nākošo darbu es viņai iedevu „Diegabiksi”. Tā atkal atrasts cilvēks, kura kāda talanta šķautne tagad ir atplaukusi.


Iesaki ziņu draugiem:

Izsaki savu viedokli!
     Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA



  

  

  

   

 

 ŠEIT VAR NOPIRKT

LAIKRAKSTA

ELEKTRONISKO VERSIJU

 

(pdf):



JAUNĀKAIS LAIKRAKSTS

Laikrakstu arhīvs

Kur abonēt 

Kur nopirkt