Ceturtdiena,
2019.gada
19.septembris
Atpakaļ

Stāsts par pastāvēšanu



Fragments no F.Kārtera grāmatas „Mazā Koka izglītība”

"Reiz – vecāmāte stāstīja – tad, kad viņa vēl bijusi maza meitene, tēvs bijis nobažījies un ieminējies, ka ozoli, kas auga kalnā turpat netālu no čeroki apmetnes, esot satraukušies un izbijušies. Viņš daudz laika pavadījis, staigādams pa nogāzi ap šo ozolu birzi. Koki bijuši ļoti skaisti, taisni un gari. Tie neesot bijuši savtīgi, jo ļāvuši turpat blakus augt arī dateļplūmēm, lazdām un kastaņām, lai zvēriem būtu ko ēst. Tā kā ozoli neesot bijuši tādi, kas rūpētos tikai par sevi vien, arī to gars izaudzis liels un stiprs.

Vecāsmātes tēvs par šiem ozoliem tik ļoti raizējies, ka palicis pie tiem arī pa nakti, jo nojautis kaut ko nelabu.

Tad kādu dienu, agri no rīta, tikko pār kalnu virsotnēm uzaususi saule, vecvectēvs ieraudzījis mežstrādniekus – tie gājuši cauri birzij, iezīmēdami kokus un spriezdami, kā tos labāk cirst. Kad tie aizgājuši, viņš dzirdējis, ka ozoli raud. Un viņš vairs nav varējis gulēt. Vecvectēvs vērojis strādniekus. Tie būvējuši ceļu kalnup, lai pa to varētu braukt pajūgi.

Vecāmāte stāstīja, ka viņas tēvs aprunājies ar citiem čeroki un tie nolēmuši kokus glābt. Naktī, kad strādnieki gulējuši savā nometnē, indiāņi izrakuši dziļus grāvjus jaunbūvējamam ceļam šķērsām pāri.

Nākamajā rītā strādnieki atgriezušies un cauru dienu to vien darījuši, kā līdzinājuši ciet rakumus. Tā tas turpinājies arī abas turpmākās dienas un naktis.

Vecāmāte teica, ka tā bijusi smaga cīņa un cilvēki ļoti noguruši. Tad kādu dienu, kad strādnieki atkal līdzinājuši ceļu, tam pāri nogāzies milzīgs ozols. Uzkritis uz ratiem, nospiedis divus mūļus un sašķaidījis pajūgu. Tas bijis stalts, vesels un nebojāts koks, kuram nekādā gadījumā nebūtu jākrīt, bet tā tomēr noticis.

Tad strādnieki ceļa būvei metuši mieru. Sākušies pavasara lieti, un pēc tam viņi vairs neesot atgriezušies.

Vecāmāte stāstīja, ka čeroki pilnmēnesī rīkojuši svinības ozolu birzī. Spīdeklis bijis liels un dzeltens – kā no vaska izliets, un arī ozoli dziedājuši un vijuši kopā savus zarus, kā rokas, un skāruši arī cilvēkus. Koki dziedājuši bēru dziesmu tam ozolam, kas bija kritis, lai glābtu pārējos. Vecāmāte teica, ka visi čeroki to sajutuši pilnīgi skaidri un viņa pati arī.„


Rakstu ievietoja: A. Voprosov
     Komentēt ->

Nav neviena komentāra


Atpakaļ

Komentēt:

vārds:

[b]text[/b] text; [i]text[/i] text [url]http://testlink.lv[/url] http://testlink.lv; [img]http://testlink.lv/bilde.jpg[/img]


 

  

  

   

 

 

ŠEIT VAR NOPIRKT

LAIKRAKSTA

ELEKTRONISKO VERSIJU

 

(pdf):



JAUNĀKAIS LAIKRAKSTS

Laikrakstu arhīvs

Kur abonēt 

Kur nopirkt