Piektdiena,
2018.gada
16.novembris
Pilsētā
44168

Ja parādnieks pazudis...


Apskatīt komentārus (0)


08.04.2014

Mihails Vasiļevskis: „Likumdevējs kārtējo reizi gribēja „kā labāk”, bet labāk diemžēl nekļuva”. Foto autores.

 

 

Ilgi gaidītais likums pieņemts, bet problēmas palikušas

 

 

 

Ina Blumberga

 

Beidzot likums, par kura nepieciešamību tik ilgi runāja māju apsaimniekotāji, ir pieņemts. No šī brīža, katrs mājokļa īpašnieks daudzdzīvokļu mājā var noslēgt tiešo līgumu ar trim komunālo pakalpojumu uzņēmumiem, kuri Jūrmalas gadījumā ir "Jūrmalas Siltums", "Jūrmalas Ūdens" un SIA " Eco Baltia Vide" (atkritumu izvešana). Tomēr ir viens nosacījums - par šo maksājumu sistēmu jānobalso īpašnieku sabiedrības lielākai daļai. Kā pierāda līdzšinējā prakse, tas parasti neraisa mājokļu īpašnieku pretenzijas. Gluži pretēji - maksāt piegādātājiem par pakalpojumiem pa tiešo daudziem šķiet drošāk nekā no mājas " kopējā katla".

 

Vai tas nozīmē, ka šis jautājums ir atrisināts? Kā izrādās, nebūt nē - mūsu likumdevēji kārtējo reizi ne visu ir izdomājuši līdz galam. Lūk, kādas problēmas pēc likuma pieņemšanas iezīmēja Jūrmalas namu pārvaldnieks, DZĪB „Skolas 34” valdes priekšsēdētājs Mihails Vasiļevskis:

 

- Pirmais „zemūdens akmens”, aiz kura paklupām pēc tam, kad bija pieņemts likums, kas ļauj dzīvokļu īpašniekiem slēgt tiešos līgumus ar pakalpojumu piegādātājiem (siltums, ūdens un atkritumu izvešana), ir iespējamais tarifu pieaugums. Pakalpojumu piegādātāju vadītāji uzreiz sāka runāt par to, ka tiešo līgumu apkalpošana ir saistīta ar papildus izmaksām (jo pieaugs darbu apjoms, kas ir saistīts ar rēķinu piestādīšanu!), no kā izriet tarifu palielināšana. Jo monopoliem nav citu iespēju segt šīs izmaksas! Interesanti sanāk - mēs, dzīvokļu biedrību vadītāji, gadiem ilgi un vēl joprojām turpinām to darīt par brīvu. Mēs nevarējām par to ņemt papildus maksu, jo paaugstināt tarifu vai ņemt papildus samaksu par starppakalpojumu nedrīkst ne sabiebrības, ne apkalpojošās firmas, jo tām nav tiesību pārpārdot svešu pakalpojumu, īpaši bez licences. Citiem vārdiem sakot, pārvaldnieki varēja nodarboties ar pakalpojumu piegādātāju rēķiniem par brīvu, bet paši pakalpojumu piegādātāji, lai saņemtu no klientiem SAVU naudu, kura viņiem pienākas kā maksa par pakalpojumu sniegšanu, izradās, var to darīt tikai par papildus samaksu! Vai tas nav absurds?!

 

Tomēr, salīdzinoši ar parādnieku problēmu, šī ir nieks. Nav noslēpums, ka daudzdzīvokļu mājās lielākoties ir noteikts iedzīvotāju procents, kuriem kaut kādu iemeslu dēļ ir parādi. Kāds nemaksā par komunālajiem pakalpojumiem, jo vienkārši nevar, kāds tāpēc, ka uzskata, ka tas nav obligāti. Bet galveno tas nemaina - kad tiek slēgts līgums par komunālo pakalpojumu piegādi, vienmēr tiek piedāvāta kolektīvā atbildība (tāds bija monopolu nosacījums, un līgumus diemžēl nācās parakstīt, ņemot vērā tikai pakalpojuma piegādātāju nosacījumus, patērētāju viedoklis netika ņemts vērā), dzīvokļu kooperatīva valdei nācās pašiem piedzīt parādus ar tiesas palīdzību. Tiesu procesi, kā zināms, arī nenotiek par velti, bet, tā kā citu ienākumu nav, vērsties tiesā pret parādniekiem un piedzīt no viņiem naudu, lai nodotu to siltuma, ūdens u.c. piegādātājiem,- tiesas izdevumus nācās segt par mājās līdzekļiem. Tas nozīmē - uz citu dzīvokļu īpašnieku rēķina.

 

Tomēr tas nav tik šausmīgi, kad ir cerība, ka agrāk vai vēlāk uz parādnieka rēķina būs iespēja segt gan parāda summu, gan (iespējams!) arī tiesas izdevumus. Diemžēl patlaban lielu cerību uz to nav.

 

Piemērs (šobrīd bieži sastopama situācija) - cilvēks savulaik ieķīlājis dzīvokli bankā, taču kredītu nav atdevis un dzīvokli zaudējis. Viņš atrodas kaut kur Eiropā, iespējams, pat tālāk, un atrast viņu nav iespējams. Dzīvoklis nonācis bankas īpašumā, kura to izlikusi izsolē un gaida, kamēr šo nekustamo īpašumu kāds nopirks. Visu šo laiku dzīvoklis stāv tukšs, neviens par to nemaksā. Bet pakalpojumu piegādātāji turpina piestādīt rēķinus, siltumnieki – vēl soda procentus. Iedomājieties - mūsu mājā ir dzīvokļi (tiesa, nedaudz, bet ir), kur soda procentu summa par siltumu ir pārsniegusi paša parāda summu! Un pats nepatīkamākais, - parāds turpina „karāties”, parāda „skaitītājs”- griezties, bet kuram būtu jādzēš šī dzīvokļa parādi - nav skaidrs.

Tādēļ, ka parādnieku atrast nav iespējams, banka pēc likumdošanas šo parādu var nedzēst (bankas uzdevums – pēc iespējas maksimāli atgūt aizdoto summu). Ja dzīvoklim parādīsies jauns īpašnieks, arī viņš, pēc likumdošanas, nav spiests dzēst iepriekšējā īpašnieka parādus. Bet, kā jau es minēju, pie līguma par komunālo pakalpojumu piegādi slēgšanas vienmēr atbildība ir kolektīva. Tāpēc sanāk, ka atsevišķa dzīvokļa parāds par komunālajiem maksājumiem gulsies uz visiem mājas iedzīvotājiem – tas ir, uz pazudušā nemaksātāja kaimiņiem. Kaut gan pēc likumdošanas, ja dzīvokļu īpašnieku vairākums nobalso pret nemaksātāju parādu segšanu, apsaimniekojošajai organizācijai nav tiesību tērēt šim mērķiem mājās līdzekļus – tas būtu likuma pārkāpums. Rodas loģisks jautājums: tad kuram, galu galā, ir pienākums apmaksāt bezcerīgos parādus? Diemžēl šo ļoti svarīgo problēmu likumdevēji kaut kā ir palaiduši garām, un uz šo jautājumu likums neatbild.

 

 

Pilnu tekstu (937 vārdus) lasi "Jūrmalas Vārda" 13. (50.) numurā.

 

Laikraksta elektroniskā versija pieejama šeit

 

Iegādāties  tuvākajā tirdzniecības vietā Jūrmalā - skatīt sarakstu.

 

 


Iesaki ziņu draugiem:

Izsaki savu viedokli!
     Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA



  

  

  

   

 

 ŠEIT VAR NOPIRKT

LAIKRAKSTA

ELEKTRONISKO VERSIJU

 

(pdf):



JAUNĀKAIS LAIKRAKSTS

Laikrakstu arhīvs

Kur abonēt 

Kur nopirkt