Otrdiena,
2018.gada
11.decembris
Brīvais laiks
102878

Runāt skaļi par klusām lietām


Apskatīt komentārus (0)


01.11.2018

Trimdas latviete Agate Nesaule viesojas Aspazijas mājā un iepazīstina ar savu jaunāko romānu

 


Guna Vilnīte

 

 

Autores foto 

 


Rakstniece un zinātniece Agate Nesaule (1938) dzimusi mācītāja Pētera Nesaules viņa sievas Valdas (dzimusi Kness-Kņezinskis) ģimenē.  Kopā ar vecākiem, māsu Beāti un vecmāmiņu Līnu Kness-Kņezinskis 1944. gadā devusies bēgļu gaitās uz Vāciju, nonākusi padomju, pēc tam angļu pārvaldes zonā, kur mācījusies latviešu bēgļu skolā. 1950. gadā izceļojusi uz ASV, kur turpinājusi mācības Mineapolē, studējusi Minesotas universitātē Blūmingtonā. Viskonsīnas universitātes Angļu un amerikāņu modernās literatūras un sieviešu zinātņu fakultātes profesore. Raksta angļu valodā, publicējusi vairākus romānus. Īpašu rezonansi ieguva romāns "Sieviete dzintarā" (oriģinālā, angļu valodā, iznācis 1995. g. izdevniecībā „Penguin Books”, latviski izdots apgādā „Jumava” 1997. g., Ingunas Beķeres tulkojumā), kas atklāj traumatisko Otrā pasaules kara pieredzi. Romāns 1996. gadā saņēmis balvu „American Book Awards”, kas tiek raksturota kā „rakstnieku balva rakstniekiem” par izciliem literāriem darbiem.

 

 

Latvijā pirmo reizi viesojās 1991. g., kad piedalījās Pasaules latviešu zinātnieku kongresā.
Bijusi precējusies ar Dr. Harry Crouse - mācībspēks Viskonsinas universitātē (ASV), dēls Boris Crouse.

 


Aspazijas mājas viesistaba sestdien, 27. oktobra pēcpusdienā, knapi spēja ietilpināt sevī visus apmeklētājus. Rakstniece Agate Nesaule, kuru literatūras cienītāji atceras kā satriecošā autobiogrāfiskā romāna „Sieviete dzintarā” autori, aicināja sava uz tikko latviski iznākušā romāna „Zudušie saulgrieži. Stāsts par trimdu un draudzību” prezentāciju.

 

 

Pasākuma sākumā viesus ar jaukām dziesmām sveica Jūrmalas Mūzikas vidusskolas mazās audzēknes savas skolotājas Ligitas Ozolas klavierpavadījumā.

 

 

Ievadvārdus sacīja Eiropas latviešu laikraksta „Brīvā Latvija” izdevēja, grāmatas redaktore Ligita Kovtuna: „Tikāmies pirms apmēram trim gadiem, un es biju ļoti pagodināta, ka man tika uzticēts izdot šo grāmatu. Gāja raibi rūtaini. Liktenis lika visādus šķēršļus priekšā. Trimdā latviešu literatūra vairs neiznāk, tā diemžēl ir skarbā īstenība. Es būšu ārkārtīgi priecīgi pārsteigta, ja pēc Agates romāna parādīsies vēl kāds trimdā tapis romāns, un es ārkārtīgi šaubos, vai tik augstas raudzes profesionāla latviešu literatūra tur vairs taps. Jo mūsu autore ir profesore, tas ir skaidri jaušams visā romāna literārajā struktūrā, ka tas ir augsti skolota, augstas raudzes rakstnieka darbs.”

 


Par jaunās grāmatas sižetu pastāstīja pati autore Agate Nesaule: „Manas grāmatas galvenais „diedziņš”, kas vedīs lasītāju cauri visai grāmatai, ir draudzība starp sievietēm. „Zudušie saulgrieži” ir stāsts par sieviešu draudzību – cik tā ir svarīga, un kā tā palīdz izdzīvot grūtos brīžus. Bet ir arī aprakstītas komplikācijas, kas notiek sieviešu draudzībās: piemēram, ja viena apprecas un otra ne. 

 

 

Kas notiek, ja viena no draudzenēm sadraudzējas vēl ar kādu citu. Tad ir trīs sievietes, un kā viņas satiksies, un kas notiks. Grāmatā ir viena tāda personība, kas ir atbraukusi no Ungārijas un kas ir ļoti pievilcīga - ne sievietēm tik daudz, kā vīriešiem. Alma un Kaija sadraudzējas ar viņu, un kas tad notiks ar veco, mīļo draudzību.

 

 

Viena no draudzenēm, Kaija, ir akadēmiski izglītota un labi iejūtas amerikāņu sabiedrībā, Alma nav tik augsti izglītota un paliek trimdas latviešu sabiedrībā. Par to, kā draudzenes var palīdzēt viena otrai dziedēt pagātnes lielos traumatiskos notikumus. Viņas satiekas kā meitenes 1950. gadā Indianapolisā, kad Almai ir 14, bet Kaijai – 12 gadi. Grāmata beidzas, kad viņām jau ir ap 70 gadu. Grāmatā aprakstīts, kāda ir katras draudzenes pieredze, ciemojoties Latvijā pie radiem.”

 

 

Pasākuma noslēgumā Aspazijas mājas vadītāja Ārija Vanaga atgādināja, ka kamīns Aspazijas viesistabā savulaik tapis par Agates Nesaules ziedotajiem līdzekļiem, vēlreiz pateicās rakstniecei un bilda: „Šai sakarā palūgšu tēlnieku Andri Bērziņu mums kaut ko pastāstīt.” Tēlnieks Andris Bērziņš pasniedza Agatei Nesaulei paša veidotu medaļu ar Aspazijas portretu, ļoti klusi sakot: „Jūtos gandarīts un pateicīgs jums par šo vakaru. Šķiet, ka caur laiku lokiem jūs ar Aspaziju saista kāda neredzama garīgā un dvēseles stīga.” Medaļu A. Bērziņš raksturoja kā savu subjektīvo skatījumu uz Aspaziju. Jāpiebilst, ka šīs medaļas atlējums grezno jau minēto Aspazijas mājas kamīnu.

 

 

Viņam runājot, no zāles kāds nepacietīgāks klausītājs izsaucās: „Vai nevar drusku skaļāk?”, uz ko tēlnieks atbildēja: „Tās tādas klusas lietas ir,” kas izsauca klātesošo skaļu smieklu vētru. 

 


Pēc dažu grāmatas fragmentu nolasīšanas kārta bija pasākuma apmeklētāju jautājumiem.

 


Kas tulkojis grāmatu latviešu valodā?

 

 

Atbild Ligita Kovtuna: Velga Paulinska. Viņa ir jauna iesācēja tulkotāja. Inguna Beķere, kura tulkoja „Sievieti dzintarā”, ir ļoti aizņemta, un mums būtu viņu jāgaida un jātērē tam gadi. Atradām šo jauno sievieti, un rakstniece ar tulkotāju uzreiz, pēc pirmajām rindkopām, atrada kopīgu valodu un viena otru slavēja. Tulkotāja sacīja, ka rakstniece domā latviski un teikuma konstrukcijas veido kā latviešu valodā, un līdz ar to tulkot bijis ārkārtīgi viegli.

 


Cik daudz tieši no jums ir tajās grāmatās?

 

 

Agate Nesaule: „Sieviete dzintarā” ir memuāri, un tas ir viss, kas notika ar mani. „Zudušie saulgrieži” ir fantāzija, tas nav mans dzīves stāsts. Bet feministu kustības pārstāve Mērija Elmena ir teikusi, ka visas grāmatas ir autobiogrāfiskas, jo „katram ir jāēd tas, kas ir viņa skapī”. Var jau visādi izmainīt un attālināt no sevis, un fantazēt, bet visam, kas ir rakstīts, ir kaut kāds sakars ar rakstītāju.


 

Amerikāņiem grāmatas vairāk ir kā interjera dekorācija vai kā sirds nepieciešamība?

 

 

Latvieši ir ļoti rezervēti, un daudzreiz jautājums parāda vairāk par jautātāju, kā atbilde. Amerikāņi... Ja būtu tāda grupa kā šeit, tad beigās būtu jāpārtrauc runāšana un jāsaka: tagad pietiek jautājumu, es vairs nevaru! Amerikāņi ir pavisam citādāki pret grāmatām. Ir arvien ļoti daudzi, kas ļoti ciena literatūru, mīl grāmatas un mēģina atbalstīt mazos grāmatu veikalus, kuri atrodas mazpilsētās.

 


Vai jums ir tā divējādā māju sajūta – gan te, gan Amerikā?

 

 

Daudzi cilvēki, kas dzīvo trimdā, stāv tā kā uz sliekšņa. Man ir daudzreiz tāda sajūta, ka es stāvu uz sliekšņa: es īsti neiederos tur, es īsti neiederos šeit. Bet šis brauciens [uz Latviju] man ir kā brīnums, jo tagad es vairāk jūtos, kā ienākusi Latvijā.

 


Kā jūsos sadzīvo māksliniece un zinātniece?

 

 

Es sāku rakstīt stāstus, bet, kad 50. gados es aizgāju uz universitāti, un profesori mums gandrīz vienā laidā atgādināja, ka nedrīkst rakstīt - ne domrakstā, ne kādā uzdevumā - nevar lietot pirmās personas vietniekvārdu. Nevar teikt: es tā domāju. Jo - kas mēs esam? Mēs esam zvirbuļi uz zemes, un rakstnieki ir tie ērgļi, kuri lido visam pāri. Un lai mēs nemaz neuzdrošināmies izteikt savus uzskatus un rakstīt kaut ko. Es ievirzījos arvien vairāk un vairāk akadēmiskajā dzīvē, un man bija mazs puisītis, jāaudzina tas, un mājas darbi... Bet galvenais bija akadēmiskā dzīve, kas sabojāja manu rakstīšanas vēlēšanos. Un tad beidzot, kad es sāku rakstīt, tas bija tā, it kā es atvērtu milzīgas durvis. „Sievieti dzintarā” es uzrakstīju divās vasarās un vienā ziemā, gadā, kad es arī pilnu laiku mācīju četras klases, un man ir bail zināt, ko es tiem studentiem toreiz iemācīju... (Smejas) Bet tad es jutu, ka es virzos no akadēmiskās rakstīšanas uz kaut ko citu.



„Jūrmalas Vārdam” bija privilēģija uzdot rakstniecei dažus jautājumus arī tet-a-tet.

 


Ņemot vērā, ka jums ir ļoti veiksmīga profesionālā karjera, bagāta sabiedriskā dzīve, un jūs esat rakstniece, - cik nozīmīga jums ir ģimene?

 

 

Es neesmu precējusies, es esmu šķīrusies. Protams, mans dēls man ir ļoti svarīgs, un mana māsa. Faktiski man ir tikai divi radi. Man viņi ir ļoti mīļi un ļoti svarīgi.


 

Vai jums pietiek viņiem laika?

 

 

Grūti bija tad, kad mans dēliņš bija maziņš, jo tad es pilnu laiku strādāju universitātē, mēģināju rakstīt savu doktora darbu. Bet tagad viņš dzīvo Teksasā, tas ir tālu, un mana māsa dzīvo Luiziānā, un mēs sazvanāmies.

 


Jūsu atmiņas, notikumi, kas aprakstīti romānā „Sieviete dzintarā”, ir smagi un nepatīkami. Nav šaubu, ka šī grāmata ir izcila, bet vai bija arī tādi cilvēki, kas jums izteica par to pārmetumus?

 

 

O, jā. Es teiktu, ka biju ārkārtīgi pārsteigta, kad tā grāmata iznāca - tad vecā, ļoti konservatīvā latviešu sabiedrība Amerikā ļoti kritizēja un šausmīgi uzbruka ar visādiem apvainojumiem, bet jaunākā paaudze un amerikāņi [grāmatu] uzņēma ar lielu prieku. Protams, ka arī no vecākās trimdas latviešu paaudzes ne visi man uzbruka, daudziem arī grāmata patika. Es saņēmu ap 250 vēstuļu – tās visas bija pozitīvas. Bet arī tad, kas es kaut kur runāju, tad vecākie, konservatīvie – sevišķi vīrieši – man uzbruka par to, kāpēc es nerakstu par dziesmu svētkiem, kāpēc es nerakstu par pīrāgiem... Viņi vienkārši nesaprata, kas ir memuāri. Tas ir, ko viens cilvēks atceras. Es vairs nekādā ziņā nejūtos ievainota vai dusmīga uz viņiem, jo es saprotu – viņiem viņu zināšana par literatūru bija, ka viņi bija lasījuši skaistus stāstus par lauku mājām, 20. vai 30. gadu latviešu literatūra. Viņi nesaprata, ka „Sieviete dzintarā” ir moderna, un uztraucās par dažiem vārdiem, ko [romānā] lieto tikai viena persona. Ne es. Tam nāca klāt aizspriedumi pret ebrejiem, un viņi teica: „Ebreji jūs ir piekukuļojuši, tāpēc jūs tik skaisti rakstiet par Annu Franku”. Bet tā bija tikai viena daļa [no visām atsauksmēm].

 


Jūs runājāt par dziedināšanu, un jūs teicāt, ka šīs grāmatas palīdz jums atbrīvoties no garīgajām traumām. Kā saka, ir pilna sirds, un to ir jāizliek uz āru. Ko jūs domājat par piedošanu? Vai to vispār var piedot, kas notika kara laikā? Kā tas vispār ir iespējams?

 

 

Par piedošanu man tiešām ir daudz ko sacīt. Apmēram pirms 15 gadiem Amerikas presē sāka parādīties par to, ka piedošana ir svarīga, un sevišķi svarīga tam, kas piedod, ne tam otram. Un es teicu: es nekad nepiedošu. Ne par kara laikiem, bet mans tēvs apprecējās otru reizi ar ļoti nepiemērotu sievieti, tā viņu atsvešināja no manis un manas māsas. Un es teicu: es viņai nepiedošu! Mans tēvs pirms savas nāves - viņa tad jau bija mirusi - aizgāja pie viņas kapa un viņai piedeva. Un es teicu: tētiņ, lai piedotu, vajag, lai viņa saka, ka viņa nožēlo un atvainojas. Un mans tētis man parādīja, cik tas ir svarīgi – piedot tikai no savas puses.

 

 

Bet piedošana nekad nenāk automātiski. Tur ir pašam jādomā - ir jābūt tādai idejai, ka es gribu piedot, un jācenšas. 

 

 

Par kara traumām... Mana piedošana par tām bija tad, kad es par tām varēju rakstīt. Kaut kā, kad tas viss nav te saspiests iekšā (Nesaule pieliek roku pie sirds – red. piez.) un ir uz lapas... Jūs jau kā rakstītāja ar to droši vien zināt, ka tad tas kaut kā pārmaina tās lielās grūtības.

 


Bet jūs esat piedevusi?

 

 

Jā, jā. Es teiktu, jā. Es esmu piedevusi arī savam bijušajam vīram. Kad mēs šķīrāmies, un viņš daudz dzēra un mani vienā laidā biedināja, un es teicu: ja es viņu redzētu guļam uz trotuāra piedzērušos, es viņam nedotu vienu dolāru. Un tagad tas viss ir izgaisis, es esmu viņam piedevusi, un saprotu, kāpēc viņš bija tik – faktiski, ļauns. Es esmu piedevusi ļoti daudz savā personīgajā dzīvē. Un tas ir tāds atvieglojums!... 



Iesaki ziņu draugiem:

Izsaki savu viedokli!
     Atpakaļ

atstāj tukšu: atstāj tukšu:
vārds:




Ievadiet drošības kodu:

Visual CAPTCHA



  

  

  

   

 

 ŠEIT VAR NOPIRKT

LAIKRAKSTA

ELEKTRONISKO VERSIJU

 

(pdf):



JAUNĀKAIS LAIKRAKSTS

Laikrakstu arhīvs

Kur abonēt 

Kur nopirkt