Otrdiena,
2019.gada
12.novembris
Brīvais laiks
50621

Fotostudijas “Aspazija” gada izstāde 5 gadu jubilejā Andrejs Ģērmanis, mākslinieks


14.01.2015

Pirms pieciem gadiem Jūrmalā vairāki fotogrāfi, kopskaitā septiņi, Andra Sīmaņa vadībā, Aspazijas muzeja paspārnē, nodibināja fotogrāfu biedrību jeb studiju. Par vienu no aktīvajiem dalībniekiem kļuva arī jūrmalnieks, starptautiski pazīstamais fotomākslinieks, pieredzējis foto modeļu audzinātājs Jānis Kreicbergs (1939-2011). Atskatoties uz piecu gadu darbību, studijas dalībnieki, kuru skaits šajā laikā no septiņiem pieaudzis līdz divdesmit septiņiem. Jāatzīmē, ka izstādīti ir arī vecmeistara Jāņa Kreicberga, kura daiļrades spēcīga iezīme ir “sievietes pasaule vīrieša skatījumā”, darbi. Redzam izteiksmīgus sievietes portretus  ar suģestējošu skatienu.
Tālāk iepazīstamies ar pārējo dalībnieku sniegumu. Pozitīvi ir tas, ka katrs autors, pateicoties lielajai muzeja telpai, varējis parādīt vairākus darbus vai pat darbu ciklu, tādā kārtā, radot pilnīgāku priekšstatu par sevi un savu mākslas uzdevumu. Spilgts piemērs tam ir Andra Liģera dekoratīvi risinātā palielo (arī paraibo) darbu kolekcija, kurā autors atļāvies drošus eksperimentus jauno tehnoloģiju pielietojumā.
Pirms apskatīt pārējo fotogrāfu darbus, kā pirmo gribu izteikt pozitīvu secinājumu, ka kopējais profesionālais līmenis ir visai augsts, un arī tie autori, kuri ikdienā nestrādā par fotogrāfiem, savai mīlestībai – fotogrāfijai piegājuši radoši un atbildīgi (kā nekā piecu gadu jubileja). Lai arī pakāpieni, uz kuriem viņi stāv, ir dažāda augstuma, kopdarbs ir izdevies interesants.
Sergejs Lavrentjevs, kurš kā Jūrmalas Kultūras centra darbinieks vairākus gadus vērojis remontdarbus savā iestādē, nav vis vienkārši ilustrējis šīs darbības, bet ar čūskveidīgu trubu un citu tehnisku detaļu asprātīgu izmantojumu radījis savdabīgus remontdarbu simbolus.
Jūrmalas fotogrāfu kolektīvam nesen pievienojusies Latvijas Kultūras akadēmijas Latvijas Kultūras koledžas studente Veronika Simoņenkova, kuras kvalifikācijas darbs, apgūstot fotogrāfijas specialitāti, ir izstādē redzamais cikls “Diāna”. Te risināta humāna tēma par cilvēku ratiņkrēslā, par viņas pilnvērtīgu iekļaušanos mūsu sabiedrībā. Dianas tēla interpretējumā jūtamas pozitīvas emocijas, kas izteiktas perfektā ārējā (kompozicionālā) un iekšējā (psiholoģiskā) formā. Piedalīdamās izstādes atklāšanā, pati Diāna it kā saasināja tēmas aktualitāti.
Pieredzes bagātajam Ojāram Griķim pa spēkam ļoti dažādas tēmas, stilistiski paņēmieni un krāsu izteiksmība. Šoreiz tēmas risinājumā izvēlēta atturīga palete un poētisks sižeta sniegums, kas savdabīgi koncentrējas zilā eglītē.
Pretstatā Gundars Rutkis cērt robustāk, jāteic, kā ar cirvi. Viņa fotogrāfijās nav apspēlēts garīgais plāns, bet ar zināmu vaļības piegaršu parādīta cilvēka esības fiziskā puse, viņa tetovētā un netetovētā miesa. Fotogrāfiju stiprā puse balstās tipāžu izvēlē un raksturojumā, un, piekrītot autora traktējumam, jāsecina, ka visi nav un nevar būt eņģeļi. Cikls neapšaubāmi piesaista uzmanību.
Dzīve un daba visās tās izpausmēs ir bezgala daudzveidīga. Fotogrāfi redzētajam un saprastajam vēl pievieno klāt savu subjektivitāti. Tādēļ arī izstādē ir divdesmit septiņi rokraksti. Kopš agrākajām izstādēm esmu novērtējis Ata Meiberga komponēšanas prasmi. Klusās dabas žanrs, kuram šoreiz pievērsies autors, prasa stingru un sevī noslēgtu kompozīciju, bet šarmu tai var piedot kāda sīkdetaļa, piemēram lasāmās brilles, kā tas ir Ata Meiberga fotogrāfijā. Izstādē viņš ir sniedzis arī cita žanra darbus.
Visur klātesošais fotožurnālists Jūrmalā ir Ojārs Martinsons. Viņš spēj atklāt sporta spēļu, šajā gadījumā arī basketbola, situāciju dinamisko spraigumu. Ojāram Martinsonam ir liela pieredze un laba, šim žanram atbilstoša aparatūra, līdz ar to spēja “noķert momentus”. Tas, kas “jānoķer” reāli notiekošajās dzīves situācijās, tas ir jāmāk inscenēt vai citādi kā organizēt, strādājot ar kailu modeli fotogrāfiem un skatītājiem iecienītajā akta žanrā. Andrim Sīmanim krāsainajās fotogrāfijās ir izdevies sievietes pozu dinamiku apvienot ar ēnu spēlēm un radīt mazliet mistisku, uzminamu realitāti. Kaut kas līdzīgs ir Unas Libertes Jāņu ugunskuru sērijā, kur veiksmīgi izmantots krāsas efekts. Savukārt Jevgēnijs Pugins nācis klajā ar karnevālu pilsētas Venēcijas ainām.
    Milzīgi sazarota caurviju tēma izstādē, protams, ir CILVĒKS. Bez jau minētajiem piemēriem jāmin Neldas Oses, Augusta Oša samērā veiksmīgā debija, Martiņa Sirmā pasmagā, bet uzrunājošā sērija, Ingunas Kalniņas – Pētersones portretiskie darbi ar erotisko pieskaņu. Gunāra Freimaņa centieni atskatīties uz senākiem laikiem, Aleksandras Zommeres  pieskāriens mūžigajām tēmām, Marģera Martinsona ,,akvareļi” , Intas Ozoliņas, Ilgoņa Klīves, Voldemārs Krutins un Edītes Ezeriņas ceļojumu vērojumi. Vita Popravko ar savu cilvēces ceļa gājumu nezināmas kundzes veidolā.
 Cilvēcisko lielpilsētas vidi rāda Viesturs Jaucis, bet cilvēciskoto dabas un izjūtu gammu - Zita Ose.
    Studijas “Aspazija” piecgade ir noslēgusies ar cienījamu izstādi.

Iesaki ziņu draugiem:

Izsaki savu viedokli!
     Atpakaļ

 

  

  

   

 

 

ŠEIT VAR NOPIRKT

LAIKRAKSTA

ELEKTRONISKO VERSIJU

 

(pdf):



JAUNĀKAIS LAIKRAKSTS

Laikrakstu arhīvs

Kur abonēt 

Kur nopirkt