Sestdiena,
2018.gada
24.februāris
Brīvais laiks
45165

Pavasara lēciens laukā no problēmām


Apskatīt komentārus (0)


16.05.2014

Andris Akmentiņš. Foto no privātā arhīva.

 

 

 

Dzejnieks Andris Akmentiņš

 

 

Viegla teorija ievadam

 

Spilgti izteikta problēmu domāšana liek mūsu kritiskajiem prātiem riņķot pa noteiktu apli. Pasekojiet – vai jums neliekas pazīstams šāds domāšanas veids?


Vispirms mēs piefiksējam problēmas. Jāmaina ziemas riepas, nav naudas, nav daudz naudas, būs vai nebūs karš, valdībā vieni blēži, vīruss nelaiž vaļā, bērni neklausa...


Grūti iestāstīt, ka problēmu nebūtu vispār. Taču kļūst aizvien vairāk, ja sākam koncentrēties tieši uz tām. Ar dažām var tikt galā viegli. Nomainām riepas un aizmistam. Vai ignorējam problēmu – nerunājam ar bērnu, sagaidām, lai tas labāk izaug liels un nožmiedz kādu. Vai arī atrodam risinājumu un norobežojamies no pārējiem muļļām (ko tas Akmentiņš muld par riepām, man redz, vasaras riepas jau bija sagatavotas uz jauniem diskiem). Labs risinājums, ja vien mēs ar šādu iluzoru pārākuma pozu nemānītu sevi, ka „tiekam galā ar visu”. Patiesībā mums nāktos atzīt, ka lielākā daļa globālo problēmu nemaz nav mums pa plecam, risinājumu varam vienīgi meklēt vai dzīves laikā tam pietuvoties.

 

Ak, ja būtu atrodama kaut mazākā risinājuma iespēja! Problēmu domāšanas aplis tieši tāpēc ir aplis, ka doma atrod kādu vainīgo ārpus mums pašiem un... nomierinās līdz nākamajam „cepienam”.

 


Mēdiju pīrāgi un iespējas

 

Izeja no apburtā problēmu loka ir turpat blakus – pievienojot problēmām dažus rezultatīvākus jautājumus. – Ko es vēlos panākt? Kā es zināšu, ka esmu panācis to, ko vēlos panākt? Un ļoti nozīmīgais jautājums apļa beigās, ja risinājums nav atradies – KO NO TĀ VAR MĀCĪTIES?

 

Nu jā, riepu piemērs ir acīmredzams. Taču tepat blakus ir simtiem piemēru, kad mēs kā sabiedrība nesaskatām iespēju mežu aiz problēmu kokiem. Jo īpaši pašlaik, kad pasaulē notiek informācijas karš.  

Jo mazāk skaidru vērtību, jo mazāk laika pavērot, ko īsti diendienā mums cenšas iestāstīt viena, otra vai trīspadsmitā puse. Daudz mums dezorientētu prātu, mūs ir viegli nosūtīt pa dažādām trajektorijām, gluži kā pagājušā gadsimtā, kad visās frontēs un visās pusēs cīnījās pa kādam latvietim. Tāpēc arī pašlaik ir cilvēki, kas sāk pārdot īpašumus Latgalē, jo „krievi nāk”, un cilvēki, kas šos īpašumus uzpērk, jo ir iespēja un lētāk nebūs.  Un gandrīz 100% domājošo Latvijas cilvēku klusībā jau ir izdomājuši gan „rezerves scenāriju”, kā atstāt valsti, gan „rezerves iemeslu”, kāpēc tomēr paliks mājās.

 

Taču uz mirkli izmantosim pavasara sniegtās iespējas, kļūsim aušīgāki un palēksim soli sāņus un paraudzīsimies uz to visu no malas.

 

Tiešām Eiropas Savienība vēlas mūs paverdzināt un padarīt mūsu bērnus par gejiem? Kāds mērķis varētu būt cilvēkiem, kas to apgalvo? Tiešām Krima tika ieņemta tāpēc, ka pretējā gadījumā tur drīz vien būtu NATO bāzes? Tiešām padomju laikā bija tik izcila izglītība un medicīna, ka tāpēc ir vērts sajūsmināties par Krievijas ietekmes pieaugumu pašlaik? Vai kaut kur pašā Krievijā šāda Leiputrija saglabājusies? Kāds ir pēdējā laikā studējis vai ārstējies Krievijā? Kāpēc vidusmēra Krievijas iedzīvotājs IZVĒLAS TICĒT saviem mediju kanāliem? Varbūt tāpēc, ka vēlas ticēt, ka dzīvo lielvalstī ar lielvalsts ietekmi, nevis „benzīntankā, kas iedomājas, ka ir valsts”? Kāpēc tēmā par latviešu izbraukšanu tik reti parādās uz Latviju atsūtītās naudas apjoms? Tas ir ļoti nopietns kapitāls, ar kuru var ne tikai samaksāt pašiem par savu kredītu neprātu (vainot tikai bankas un valdību nav lietderīgi, jo viena pagale nedeg), bet arī veidot uzņēmumus un atsperties ar jaunām idejām, JA VIEN PIETIEK PAŠAPZIŅAS.



Tāpēc nesen lasot vaimanas par to, ka „mūsu integrācijas politika esot pilnīgi izgāzusies”, es atcerējos visu šo teoriju par problēmu domāšanu. Pirms svaidīties ar pārmetumiem, varētu taču aizstaigāt līdz kādam integrācijas fondam un parunāt ar krievu cilvēkiem, kuri PAŠLAIK APGŪST LATVIEŠU VALODU un KĀRTO PILSONĪBU. Tādu cilvēku nav maz! Vajag tikai uzdot papildjautājumus, pirms pakļauties kārtējai neirozei, ko uz paplātes uzcepuši dažādi ziņu kanāli.

 


Karaļa diena – labs piemērs tepat netālu

 

Ja reiz mums ir jādomā par integrācijas politiku (zinot, ka tuvojas 9. maija karnevāls), lūk, mana ideja – kas mums nepieciešams, lai mēs veiksmīgāk sapulcētu kopā Latvijas draugus. Nekas īpašs, tikai vieni kopīgi svētki. Pavasarīga iespēja izkratīt galvas.

 

Tikko bija iespēja novērot, kā tas darbojas praksē viegli vājprātīgajā Amsterdamā. Ļoti vērtīga pieredze, jo tā sniedza dažus secinājumus par to, kas nepieciešams, lai pasākums izdotos.

 

 

Pilnu tekstu (2070 vārdus) lasi "Jūrmalas Vārda" 18. (55.) numurā. 

Laikraksta elektroniskā versija pieejama šeit.

Iegādāties  tuvākajā tirdzniecības vietā Jūrmalā - skatīt sarakstu.